Dārdu aizas noslēpums

Nē, tas nebija Stonors. Gaismas kūlītis pārslīdēja pār biezu, sudrabainu spalvu klātu augumu, kļuva redzama maza, koniska galva ar lielām, atkarenām ausīm, kādas mēdz būt sikspārņiem. Briesmonis lēnām tuvojās, viegli cilādams bluķiem līdzīgās kājas. Šķiet, nācējam nebija ģīmja, tikai divi spīdoši, sarkanīgi punkti, kas neatlaidīgi vērās Lova sejā.

«Tās, protams, ir acis,» meteorologa apziņā pavīdēja doma. «Cik uzmanīgi viņš raugās manī un nesteidzas pienākt klāt!» Lovs pēkšņi atcerējās, kā viņš Rietumsumatras džungļos naktīs medīja luktura gaismā. Allaž viņš trāpīja ar lodi tieši starp zaigojošajām acīm, kas no tumsas lūkojās uz luktura gaismu.

«Kāpēc nešaut arī šoreiz? .. .» Lovs sataustīja kabatā pistoles spalu. Attālums desmit soļu. Katrā ziņā trāpīs. Bet, patiesību sakot, kādēļ jāšauj? Viņš taču pat nezina, kas ir šī dzīvā būtne. Tagad vairs tikai astoņi soļi. . . septiņi. . . Rasels vakar iekliedza telefonā, ka sniega cilvēki tie neesot. . . Vai tad saskarei ar kaut ko nezināmu vienmēr jāsākas ar lodi? . . . Lovs apstājās. Apstājās arī pinkainais nakts briesmonis.

«Dīvaini, ka viņš nemēģina tuvoties,» meteorologam iešāvās prātā. «Varbūt viņam ir miermīlīgi nolūki? Miermīlīgi? Vai viņa apziņā šāds jēdziens vispār ir? Ko vispār viņš zin, šis aukstuma un tumsas izdzimtenis? Vai viņš ko domā, vai viņš ko spēj domāt?»

Lovs juta, ka trīc no galvas līdz kājām, bet tanī pašā laikā bija apbrīnojami, neizprotami mierīgs.

«Miers pirms nenovēršamas nāves?. . . Dīvaini, šķiet, viņš raida man kādas zīmes. Kā jāsaprot šīs viņa kustības? Lai es neeju klāt? . . .»

Aiz briesmoņa muguras uzliesmoja spožs gaismas stars un apžilbināja Lovu. Meteorologs drīzāk noskārta nekā sadzirdēja Stonora saucienu:

—    Fred, gulsties zemē!… Tūlīt šaušu!…

—    Nē, nē, — Lovs māja ar rokām. — Nešauj . . .

Nevarēja nemaz iedomāties, ka nakts viesa tumšais,

milzīgais augums tik zibenīgi izslīdēs no divu reflektoru staru kūļu saskares apļa. Lovs paspēja saskatīt vēl vienu briesmoņa brīdinošo mājienu, kas neapšaubāmi bija domāts viņam. Meteorologs sastinga. Tanī pašā mirklī zem Stonora luktura uzliesmoja uguntiņa. Dobji nogranda viens šāviens, pēc tam otrs. Divas lodes aizsvilpa pavisam tuvu. Blīkšķēja šāvieni atkal un atkal. Stonors šāva tumsā uz labu laimi.

— Ralf, nešauj!

Vēl viens šāviens. Tas bija pēdējais.

Netālu no Lova uzliesmoja zaļa gaisma. Pavīdēja pinkainā auguma neskaidrais apveids, uz mirkli svešā būtne iezaigojās zaļgani violetā spīdumā. Noskanēja skaļš sprakšķis. Spoža, zibens šautrai līdzīga dzirksts ieurbās tur, kur Stonors steigšus taustīja tumsu ar sava luktura dzelteno šķēpu. Gaismas staru kūlis apmeta lielu loku, atdūrās sniegā un apdzisa.

Lovs paskatījās tur, kur vēl nupat stāvēja svešās būtnes spīdošais augums. Tikai melna tumsa. Lovs raidīja turp sava luktura gaismas šalti — nebija vairs neviena. Aplaida gaismas strēli visapkārt — tukšs.

Nakts rēgs iegrimis gluži kā zemē. Varbūt aizlidojis pa gaisu? … No augšas vēl skanēja dīvaina šņākoņa. Lovs atmeta atpakaļ galvu, bet ieraudzīja tikai polārblāzmas mirdzošo plīvuru viļņojam.

Meteorologs lēni devās pie pakritušā šefa. Lovs jau noskārta, kas šeit noticis. Stonors gulēja knūpus, ar seju sniegā. Lovs pieliecās, saudzīgi apvēla apkārt nedzīvo augumu. Luktura gaisma skāra sadegušās karabīnes atliekas, un Lovs gurdiem soļiem slāja uz atvērto lūku.

*

Lidmašīna ar sarkaniem spārniem apmeta platu loku virs Lielās kabīnes, sveicinot pašūpoja spārnus un laidās lejup. Lovs un ārsts sagaidīja ciemiņus pie kabīnes galvenās ieejas.

Mašīnas slēpes viegli pieskārās baltajai, gludajai sniega segai, gaita kļuva lēnāka, un lidmašīna slīdēja pa krāsainām auduma sloksnēm norobežotu četrstūri. Propelleru saceltajā sniega putekļu mākonī iezvīļojās varavīkšņaini riņķi. Visu spektra krāsu apņemtā sudrabainā mašīnā pieripoja pie Lielās kabīnes.

Melnīgsnējs vīrs ar līku degunu, ar kupliem, melniem matiem, ģērbies gaišzilā zīda kombinezonā ar atpakaļ atmestu kapuci, izlēca sniegā un devās pie Lielās kabīnes iemītniekiem. Viņam pakaļ no kabīnes jau spraucās otrs vīrs — liels, drukns, pūkainā kažokādas kombinezonā un kažokādas zābakos, pēc tam aši izkāpa trešais — sīks, veikls, kažokādas biksēs un brūnā ādas jakā.

-— Lazareva stacijas priekšnieks Šota Veriadze,— tumšmatis minēja savu vārdu un sniedza Lovam roku.

—    Mani biedri — lidotājs Ivans Lobovs un ārsts Jurijs Belovs.

Milzīgais Lobovs tik stipri sakratīja meteorologa roku, ka tam pirksti vien nokrakšķēja. Sīkā Belova rokas spiediens arī likās spēcīgs.

Lovs atbraucējus iepazīstināja ar ārstu.

—   Kur ir cietušie? — Belovs franciski jautāja, uzmanīgi un stingri vērdamies Žiro sejā.

—    Profesor, jūsu palīdzību gaida tikai viens. Slimnieks ir apakšā, Lielajā kabīnē. Pārziemošanas stacijas priekšnieks ģeologs Stonors bija beigts uz vietas.

—    Kā jūtas ievainotais?

—    Ļoti slikti.

—    Vai tūliņ drīkstu ieiet pie viņa?

—    Protams.