Dārdu aizas noslēpums

—    Ģeodēzists ļoti slims. Taču cerības ir. Es varētu daudz ko līdzēt, ja ārstēšana būtu sākta agrāk. Starp citu, tas Žiro ir krietns puisis. Kaut arī, šķiet, alkoholiķis, bet talantīgs ārsts. Ziro ir darījis visu, kas viņa spēkos, un pat vēl vairāk. Ja viņš tik ļoti nebūtu pūlējies, polis nomirtu jau pirms dažām dienām.

—    Vai redzēji viņu priekšnieka līķi?

—    Jā. Priekšnieks nogalināts ar kādu man nezināmu milzīgas jaudas enerģijas lādiņu. Audi pilnīgi saārdīti, taču, spriežot pēc dažām pazīmēm, enerģijas lādiņš bijis auksts.

— Tātad patiešām notikusi slepkavība.

—    Bet tas nav cilvēku noziegums.

—    Esi pārliecināts par to?

—    Pilnīgi. Ģeodēzista paralīzi radījis līdzīgs-enerģijas lādiņš, tikai daudz vājāks . . .

Vienojušies par dežurēšanas kārtību, visi, izņemot

Lobovu, nokāpa Lielās kabīnes salonā. Lidotājs palika mašīnā, lai attīstītu uzņemto filmu.

Žiro gribēja palielīties ar savu kulināra talantu un vakariņās pasniedza vairākus smalkus franču ēdienus. Jāpiebilst, ka vakariņas visi paēda klusējot. Aiz plānas šķērssienas starp dzīvību un nāvi svārstījās Kovaļska paralizētās miesas. Vakariņu laikā Belovs divas reizes cēlās no galda un iegāja ģeodēzista kabīnē. Tumšā angārā gulēja sakropļotais Stonora līķis. Tas vēl bija jāapbeda.

Pēc vakariņām Lobovs atnesa attīstīto filmu. Visi noliecās pār to.

—     Te sniega klajā redzams kaut kas neparasts, — Veriadze sacīja, — kaut kas līdzīgs milzīgai, lēzenai, pilnīgi apaļai piltuvei ar dobumu vidū. Piltuves diametrs pārsniedz divsimt metrus. Gandrīz piecsimt kilometru no šejienes. Zīmīgi, ka briesmu signāls, par kuru jums stāstīju, raidīts apmēram no turienes. Paskatieties, cik dziļš ir centrālais kanāls. Nevarējām saredzēt, kur tas beidzas, kaut gan lidojām pāri zemu jo zemu.

—    Varbūt piltuve ir tanī vietā, kur nokrita bolīds? — Ziro ierunājās.

—    Jūs esat manījuši bolīdu? — Belovs pacēla galvu.

—    Kas to redzējis un kad?

—    Milzīgs bolīds aizdrāzās pāri pirms kādām divām nedēļām, — atbildēja Lovs. — To redzējis Rasels, bet bolīda sacelto troksni dzirdējām mēs visi. Rasels apgalvoja, ka bolīds nokritis uz dienvidaustrumiem no Lielās kabīnes. Lidmašīnā lidojot, es to biju aizmirsis. Bet tagad, paraugoties uz fotogrāfiju. .. Var būt, ka ārstam taisnība.

—    Nē, tas nekādā gadījumā nav meteorīta izsists dobums, — Veriadze noteikti sacīja. — Rītdien nolaidīsimies pie tās piltuves. Ivan, vai nolaidīsimies?

—    Vajadzēja nolaisties jau šodien, — Lobovs rūca.

—    Es taču gribēju . ..

—    Tad līdz tumsai mēs nebūtu tikuši atpakaļ.

Lovs klusītēm nopūtās. Veriadzes vērīgā auss to

saklausīja.

—    Lova kungs, — gruzīns viņu uzrunāja. — Lūdzu, nedomājiet, ka atstājam novārtā galveno uzdevumu — jūsu biedru meklēšanu. Varu gandrīz apgalvot, ka esam tikuši uz pareizām pēdām.

—     Bet nevarēja taču Rasels, joņodams pretim viesuļvētrai, ar aerokamanām četrās stundās aizkļūt piecsimt kilometru no Lielās kabīnes.

—    Ar aerokamanām, protams, nevarēja . . .

Tobrīd atskanēja tāla dunoņa, kas strauji kļuva spēcīgāka. Salona sienas saka drebēt. Dunoņa auga, auga, pārvērtās par apdullinošu dārdoņu, un klausītājiem jau šķita, ka viņiem pārplīsīs ausu bungādiņa.

Belovs pielēca no galda un drāzās uz āru. Durvīs viņam uzskrēja virsū viens no mehāniķiem. Tas kaut ko kliedza, māja ar rokām it kā aicinādams. Tāpat neapģērbušies visi izsteidzās laukā.

Augstu tumšajās debesīs, citu pēc cita zvaigžņu pulkus uz mirkli aizsegdams, joņoja milzīgs violeti zaļgans bolīds, un tam nopakaļ stiepās spīdošu dūmu grīste. Bolīds brāzās no dienvidaustrumiem un ziemeļrietumiem. Skatītāji, svilinošu salu nejuzdami, stāvēja kā sastinguši. Acis neatlaidīgi vēroja brīnumaino kosmosa sūtni. Dunoņa tālē pamazām apklusa.

—    Tūlīt tas eksplodēs. . . tūlīt… — Lovs čukstēja.

Bet bolīds neeksplodēja. Tas saruka par tikko manāmu punktu un pazuda starp zvaigznēm.

—    Nokritīs lielā tālumā, kaut kur okeānā, — nopūzdamies sacīja Lovs.

—     Šota Rustamovič, kas tas bija? — mehāniķis jautāja. — Nekad neesmu redzējis kaut ko līdzīgu..

—    Laikam cilvēka acs pirmoreiz redzējusi tādu skatu, — Veriadze domīgi sacīja. — Ivan, tev bija taisnība. Šodien vajadzēja nolaisties pie tās piltuves. Tagad nekas vairs nav līdzams. Mister Lov, es domāju, ka naktīs dežurēšanu var izbeigt. Jūsu «elektriskie pērtiķi» vairs neieradīsies.

—    Svētā Limožas Terēza! — Žiro iesaucās. — Jūs domājat, ka tie ir bijuši… — Ārsts parādīja ar pirkstu uz debesīm un sāka pūst elpu uz nosalušajām rokām.

—    Tieši tā, mīļais Ziro kungs, — Belovs sacīja. — Aizlidoja atpakaļ «bolīds», ko jūs redzējāt pirms divām nedēļām. Kopā ar to aizlidoja, protams, arī noslēpumainie kosmosa ciemiņi. Cik žēl, ka neizdevās nodibināt ar viņiem kontaktus. Lai gan to varbūt varēja izdarīt vai izdarīs jūsu biedri? .. . Bet tagad kāpsim lejā kabīnē. Citādi mums vajadzēs operēt nosaldētos pirkstus un ausis.

*

Lidmašīna devās uz dienvidaustrumiem. Apakšā pa sniegaino līdzenumu aši slīdēja tās zilganā ēna.