Dārdu aizas noslēpums

—    Pēc dažām minūtēm vajadzētu būt piltuvei, — Veriadze teica. — Tūlīt pārbaudīsim mūsu hipotēzi… Piltuve jau redzama. Ivan, griez mazliet pa labi! Oho!.. .

Visi iesaucās aiz pārsteiguma.

Tur, kur vakar bija lēzena piltuve ar nelielu dobumu vidū, tur tagad rēgojās milzīga cilindriska, vairākus simtus metru dziļa šahta. Tās sienas sniedzās vertikāli biezajā ledus slānī.

—    Vakar šeit ir bijis viņu kosmosa kuģis, —Veriadze čukstēja. — Nekad to sev nespēšu piedot.

—    Vai nolaidīsimies? — Lobovs jautāja, gluži aizsmacis aiz satraukuma.

—    Protams.

Pēc brīža Veriadze, Lobovs un Lovs stāvēja pie milzīgās šahtas malas.

Šahta bija vienīgais pierādījums, ka šeit atradies kosmosa kuģis. Nekādu lūžņu, nekādu degvielas atlieku vai atkritumu apkārtnē nemanīja. Dzidrs, caurspīdīgs, slāņains gaišzils ledus.

—     Viņi izmantojuši kādu enerģijas veidu, kas mums pilnīgi svešs, — Veriadze domīgi sacīja. — Ciemiņu kuģis, ieurbdamies ledū, nav to izkausējis. Kuģis griezis ledu gluži kā sviestu. Spriežot pēc šahtas apmēriem, kosmosa kuģis bijis milzīgs. Šķiet, tas bijis savus trīssimt metrus garš un pāri par simt metru plats cilindrs. Cik varena tehnika ir šo būtņu rīcībā!

—    Bet kāpēc viņiem vajadzēja slēpties ledāja dzīlēs? — Lovs izbrīnā jautāja.

—    Belovs domā, ka šīs būtnes ieradušās no planētas, kur klimats neparasti bargs. Mūsu saules stari svešajām būtnēm ir nāvējoši. Tāpēc tās jūs apciemojušas tikai naktīs, sniega vētrai plosoties. Varbūt Antarktikas negantie puteņi visvairāk līdzinās šo būtņu dzimtās planētas parastajiem apstākļiem.

—    Drausmīgs klimats, — Lovs piebilda, un pār muguru viņam pārskrēja drebuļi.

—     Mister Lov, viss ir relatīvs, — Veriadze pasmaidīja. — Dzīvība uz dažādām planētām radusies un veidojusies dažādos apstākļos. Šīm būtnēm mūsu mēreno joslu klimats laikam būtu pilnīgi neciešams, nemaz jau nerunājot par tropu apgabalu klimatu.

—    Varbūt šīs būtnes kādreiz ieradušās arī Himalaju augstajos kalnos?

—    Iespējams …

—     Taču svešinieku pirmā tikšanās ar mūsu planētas iedzīvotājiem Antarktīdā cilvēkiem bijusi traģiska, — Lovs sacīja. — Mēs esam zaudējuši trīs un varbūt arī četrus darba biedrus.

—    Šķiet, bojā gājusi arī viena svešā būtne. ..

—    Tātad jāsecina, ka visā šajā sadursmē vairāk vainīgi esam mēs, cilvēki, — Lovs turpināja, nodūris galvu.

—    Jūsu vārdos ir sava daļa patiesības. Bet turpmāk visai cilvēcei tā būs laba mācība. Šīs būtnes, kā redzams, ne vienreiz vien jau apciemojušas mūsu planētu. Tās var ierasties atkal. Vai zināt, es nez kāpēc ticu, ka jūsu biedri Rasels un Latikainens nav gājuši bojā. Būtnes, kas apguvušas kosmisko lidojumu tehniķu, nevar būt dzīvības iznīcinātājas. Ar savu augsti attīstīto tehniku viņas spēs radīt apstākļus, kuros jūsu draugi varēs dzīvot. Bet līdz ar to būs nodibināti sakari starp divu planētu iedzīvotājiem. Varbūt mēs vēl paši pieredzēsim tos laikus, kad Rasels un Latikainens atgriezīsies uz Zemes. Atgriezīsies, bruņoti ar jaunām zināšanām, kas cilvēcei būs bezgala vērtīgas. Atšķirība, kāda pastāv starp dzīvu būtņu ārējo izskatu .un viņu dzīves apstākļiem uz dažādām planētām, nedrīkst būt par šķērsli saprāta kontaktiem . . .

—    Un tomēr, kaut arī jums būtu taisnība, viņi nolaupījuši mūsu biedrus.

—    Nolaupīšana ir attaisnojama,ja svešajām būtnēm bijis dižens mērķis — nodibināt sakarus starp di-

Es, piemēram, labprāt lidotu viņiem līdzi. Ticiet man, ļoti daudzi domātu tāpat…

Antarktīdas pētnieki apskatīja un nofotografēja šahtu, paņēma sniega un ledus paraugus, un Lobovs atkal pacēlās ar lidmašīnu gaisā. Drošs paliek drošs, viņi nolēma vēlreiz rūpīgi aplūkot kosmosa kuģa atrašanās vietas apkaimi. Lidmašīna, drāzās paralēlās līnijās pāri milzīgajam sniega līdzenumam, kura centrā melnēja šahtas piltuve, — drāzās uz ziemeļiem, uz dienvidiem un atkal uz ziemeļiem.

Šādā veidā lidmašīna joņoja desmitiem reižu. Pētnieki uzmanīgi raudzījās lejup, taču bezgalīgajā, baltajā sniega autā nemanīja nekādas pēdas.

—   Viņiem ir bijuši īpatnēji lidošanas aparāti, — Veriadze sacīja. — Iziedami no sava kuģa, viņi tūlīt pacēlušies gaisā. Laikam gan neko neatradīsim.

Un tomēr beidzot atrada. Atkal drāzdamies pa līdztekus maršrutu, pētnieki apakšā saskatīja kaut ko sarkanu. Lobovs nolaidās zemāk. Lidmašīna vēlreiz aizjoņoja pāri sarkanajam plankumam.

—   Garš drānas gabals, — Veriadze teica. — Vimpelis? Būs jānolaižas . . .

Lobovs nolaidās dažus desmitus metru no sarkanā plankuma. Pētnieki steigšus skrēja turp. Izrādījās, ka tas ir elastīga, ļoti stipra sa-rkana auduma vimpelis, piestiprināts pie metāla kāta, kurš iedzīts dziļi ledū. Lidmašīnas propelleru saceltajā gaisa plūsmā vimpelis sāka plivināties. Vējainā laikā vimpeli varētu saskatīt pa lielu gabalu.

—   Šis vimpelis mums kaut ko signalizē, — Veriadze ierunājās. — Paskatīsimies …

Vimpeli atraisīja un metāla kātu piesardzīgi izvilka no ledus. Kāta apakšējā daļā bija caurspīdīgs paresninājums. Tajā ielikta sarullēta papīra lapa.