Dārdu aizas noslēpums

Stonors nebija maldījies. Pievakarē sniega auka aprima tiktāl, ka varēja iziet ārā. Pieliekušies līdz pat zemei, lai spētu noturēties kājās, Stonors un Lovs ļoti rūpīgi pārmeklēja visu Lielās kabīnes kupola tuvāko apkaimi. Tur neviena nebija. Vējš noplacinājis sniega kārtu par vienu vai diviem metriem. Atsegts angāra jumts, meteobūdiņas apakšējais stāvs, Lielās kabīnes galvenā ieeja. Jaunu kupenu tuvumā nebija. Ar elektrību pielādētais, sašautais nakts briesmonis pazudis bez pēdām. Arī no aerokamanām vairs ne vēsts. Tikai pārrautais telefona vads, vējā satinies ap radiomasta atsaiti, atgādināja par aizritējušās nakts notikumiem.

Vakariņas visi ēda klusēdami. Neveiksme bija Stonoru jromākusi. Lova domas klaiņāja kaut kur tālu tālu. Ārsts visu dienu nebilda ne vārda.

—   Diez vai šonakt viņi atkal ieradīsies? — Stonors sacīja, pieceldamies no galda. — Rišār, kā tu domā?

—    Man viss vienalga, — ārsts nomurmināja.

—    Ķā klājas Heinriham?

—    Ej paskaties .. .

Stonors ielūkojās kabīnē, kurā gulēja polis.

—    Viņš guļ. . . Vai arī. ..

Ārsts vērīgi paraudzījās uz Stonoru pāri brillēm un, neko neteicis, iegāja Kovaļska kabīnē.

Stonors pienāca pie Lova.

—   Fred, ko tu domā par tiem nakts briesmoņiem? Kas tie tādi ir?

—    Es par tiem vispār nedomāju, — meteorologs klusi sacīja. —Neko nezinu. Tu esi gudrāks . . .

—   Pārsteidzošas ir viņu spējas akumulēt elektrības lādiņus, — Stonors skaļā balsī prātoja. — Šie pērtiķi ir ārkārtīgi ietilpīgi ceļojoši akumulatori. Ar eiektriskā§ enerģijas akumulāciju droši vien saistīta arī viņu spīdēšana. Nez kāpēc viņi ierodas, tikai negaisam plosoties .. . Šerpas man stāstīja par Himalaju sniega cilvēkiem daždažādas pasakas, bet īstenība tagad pārspēj vistrakāko fantāziju. Ja Džeks nebūtu pazudis, es sāktu domāt, ka mēs abi visu notikušo esam redzējuši sapņos.

—    Stonor, kaut tas būtu bijis tikai sapnis!

Stonors pēkšņi iesita sev ar pirkstgaliem pa pieri.

—   Nu es saprotu! Varbūt viņu tuvošanās rada šos neizprotamos radiotraucējumus? Ja jau viņi tik ļoti piesātināti ar elektrību . ..

-— Stonor, zini ko, — Lovs domīgi sacīja, — tagad esmu gandrīz pārliecināts, ka Toivo nokļuvis šo elles izdzimteņu nagos. Nav šaubu, ka viņi mitinās pazemes labirintos. Gaisa spīdēšana, čaboņa — tās visas ir viņu klātbūtnes pazīmes. Jābrīnās, ka toreiz viņi mūs palaida sveikā …

Stonors sarāvās.

—    Vai tu tā domā?

—   Mūsu ekspedīcija sarukusi uz pusi, — Lovs turpināja. — Tagad mēs neko vairs nepaveiksim. Pat neuzzināsim, kur palikuši pazudušie biedri. Arī Rasels varēja iekrist šo riebekļu slazdos. Varbūt vairāki pērtiķi pagājušajā nakti vazājušies ap Lielo kabīni. Ja viņi pa īstam sadūšosies mums uzbrukt, mēs visi būsim pagalam.

—    Uzbrukt?

—   Stonor, kāpēc viņi to nevaretu darīt? .. . Visu laiku domāju un nekādi nevaru saprast, kādēļ Rasels brīdinājis ārstu, lai mēs nešaujot.

—    Blēņas!

Stonors steigšus iegāja radiokabīnē.

Drīz pa atvērtajām durvīm sāka skanēt mūzika.

—      Fred, tā, šķiet, ir Keiptaunas pārraide, — Stonors sacīja, nākdams atpakaļ. — Pagaidām ēterā viss mierīgi.

Mūzika pēkšņi beidzās. īss pārtraukums un pēc tam:

—     Hallo, hallo, runā Lazareva stacijas radio. Izsaucam Anglijas-Amerikas-Francijas ekspedīcijas pārziemotājus. Lielā kabīne, hallo, hallo, kāpēc klusējat? Paziņojiet, kas noticis! Hallo, hallo . . .

So tekstu divreiz nolasīja angļu, pēc tam franču valodā.

—    Nesaprotu, kāpēc viņi atkal mūs izsauc, — Stonors īgni sacīja.

—     Kas tur ko nesaprast? Mēs klusējam. Viņi ir tuvākie kaimiņi. Ralf, šeit ir Antarktika. — Lovs piecēlās no galda. — Viņiem katrā ziņā jāatbild. Varbūt pasaukt ārstu?

—    Nevajag. Parunā pats.

Lovs devās uz radiokabīni.

—    Fred, paklausies, pagaidi vienu brītiņu! — Stonors uzsauca. — Tu viņiem pasaki . . .

Lovs nepaspēja izrunāt teikumu līdz galam: reproduktorā atkal jau skanēja šaušalīgā gaudošana. Ik mirkli tā kļuva arvien skaļāka.

Pa radiokabīnes durvju spraugu pabāza galvu Lovs.

—    Ēters atkal sāk trakot. Nedzird neko citu, izņemot šo ellišķīgo mūziku.

—     Fred, elektriskie pērtiķi tuvojas Lielajai kabīnei, — Stonors čukstēja. — Pagriez klusāk, bet neizslēdz. Papūlēsimies izciest šo koncertu. Tagad ir labi. ..

Nu, vecais, ko darīsim tālāk?

*

Pagāja dažas stundas. Ēters joprojām kaukoņas pilns. Brīžiem tā kļuva spēcīgāka, brīžiem vājāka, taču bija dzirdama uz visiem viļņiem un pilnīgi pārtrauca radiosakarus.

—    Viņi staigā ap Lielo kabīni, — Stonors teica, zobus sakodis. — Staigā un okšķerē.

—    Dīvaini, kāpēc viņi nemēģina iekļūt iekšā, — Lovs brīnījās. — Viņiem ir tik milzīgs spēks un citas

īpašības, ka ielauzt angāra jumtu vai sadragāt izejas lūku viņiem būtu tīrais nieks.

—    Viņi neapjēdz, ko vajadzētu darīt, — Stonors nedroši ierunājās. — Lai kādas viņu īpatnības, viņi tomēr ir tikai pērtiķi.

—     Ralf, manuprāt, tie nav pērtiķi, — Lovs gandrīz čukstēja. — Es neesmu māņticīgs, bet tiešām man sāk likties, ka esam sastapušies ar … spokiem, ar aukstuma un tumsas ļaunajiem gariem, ar šo nolādēto ledus tuksnešu patiesajiem valdoņiem.