Dārdu aizas noslēpums

—    Fred, blēņas, vistrakākās blēņas! Viņiem ejot, sniegā paliek pēdas tāpat kā visām dzīvām būtnēm, un tu pats esi pārliecinājies, ka viņus ievaino arī lodes. Galvenais ir tikai tas, ka šeit, Antarktīdā, apstākļos, kas dzīvām būtnēm gandrīz neciešami, paaudžu paaudzēs viņiem izveidojušās īpatnības, kādas nepiemīt dzīvo būtņu lielākajai daļai, — viņi spēj akumulēt elektrības lādiņus un varbūt arī citus enerģijas veidus. Lai gan jāpiebilst, ka zinātnieki jau sen atraduši organismus, kas spēj akumulēt elektrību. Atcerieties torpedinīdu dzimtas elektriskās rajas. Šīm zivīm ir elektrības orgāni abpus galvas, un tās spēj radīt līdz trīssimt voltu lielu spriegumu.

—    Tā ir tikai teoretizēšana, — Lovs nīgri saviebās, — bet praksē gan laikam man pietrūktu dūšas izšaut vēl vienu sprāgstošo lodi uz šo elektrības piesātināto nezvēru. Neviens nav saucis mani par gļēvuli, bet atzīstos, ka tagad esmu mazliet nobijies.

—    Un tomēr agri vai vēlu mums būs jākāpj augšā un vēlreiz jāizmēģina laime.

—    Laime?

—    Protams. Lai notiek kas notikdams, mums jādabū rokā šie briesmoņi. Vismaz viens no viņiem. Citādi pasaule mums neticēs.

—    Džeks pagājušo nakti paspēja iekliegties, ka tu, Ralf, esot maldījies. Viņš runāja par šiem pērtiķiem. Kādā ziņā tu varēji maldīties?

—    Ārsts būs kaut ko saputrojis. Un kāda tur starpība: vai tie ir pērtiķi vai kas cits! Mums viens no šiem radījumiem jādabū savā varā.

—    Stonor, ir gan starpība. Ja nu šīm būtnēm ir saprāts? …

—    Nemurgo! …

—    Viņi ir spēcīgi, viņi viegli varētu mūs iznīcināt, bet viņi tomēr mums neuzbrūk. Atceries atdoto periskopu un auklu raktuves ejā. Un paklausies šo dīvaino kaukšanu. Tās noskaņa mainās… Varbūt viņi grib piesaistīt mūsu uzmanību? .. .

—    Fred, tu esi prātā jucis. Tu taču redzēji, kādi viņi izskatās. Ja arī viņiem ir kripatiņa prāta, tad ne vairāk kā pitekantropiem. Nē, tagad tev katrā ziņa vajadzētu ieelpot svaigu gaisu. Kāpēc tu nevarētu aiziet uz meteostaciju? Pēdējās dienās tu bieži neievēro novērojumu grafiku.

—    Tu gribi, lai tūlīt eju ārā?

—    Kopā ar mani. Es tevi aizsargāšu. Pašlaik mazāk putina .. .

—     Gribi izmantot mani kā ēsmu? Indijā tā medījot tīģerus … ar jaunu auneli.. . Bē, bē, bē …

—    Vai tu baidies?

—     Nemaz to neslēpju. Baidies arī tu, Stonor. Baidās arī ārsts. Un bītos ikviens, atrazdamies šeit mūsu vietā. Mēs esam sastapušies ar kaut ko neredzētu, draudīgu, nesaprotamu un tāpēc — briesmīgu. Bet mēs ikviens baidāmies īpatnēji. Ārsts uzlicis uz galvas spilvenu un cer miegā aizvadīt briesmīgās stundas; tevī bailes cīnās ar godkāri un vēlēšanos iemantot miljonu dolāru par tā nezvēra ādu. Bet mani pēc tam, kad bojā gājis Džeks, nekārdina pat miljons dolāru. Turklāt tu, Stonor, man no tā miljona neiedotu nenieka.

—    Fred, tu gribi kaulēties. Izdevīgs brīdis biznesa taisīšanai.

—    Nē, es nekaulēšos. Es iešu.

—    Kur?

—     Uz meteostaciju. Lai tu nevarētu man turpmāk pārmest, ka es pārkāpju novērojumu grafiku.

—    Vecais, nu gan tu, šķiet, esi ņēmis ļaunā.

—    Nē. Uz tevi Jaunoties nedrīkstu. Tu esi priekšnieks. Un karš paliek karš .. .

Pirms iziešanas no Lielās kabīnes Stonors atkal ieslēdza radio.

Kaukšana bija klusāka, reizēm aprima pavisam. Tajā, šķiet, bija sadzirdamas jaunas skumju un neremdināmu sāpju noskaņas.

—    Kaut kas neticams, — Stonors čukstēja. — Šajās skaņās tiešām ir meldija un kāds īpašs ritms. Kas tas varētu būt? Ja traucējumus rada Antarktīdas iezemieši, tad, šķiet, pašlaik tie attālinās no Lielās kabīnes. Kaut nu mēs nenokavētos!

Uzmaucis uz ādas cimdiem vēl gumijas cimdus, Stonors piesardzīgi nolaida lūkas dzelzs vāku. Debesīs laistījās varavīkšņota polārblāzma. Cauri krāsainajiem viļņiem, kas lēni vēlās pa tumšo debesu augstieni, mirgoja zvaigznes. Vējš pūta retām brāzmām, saceldams un dzīdams sausa sniega putekļus.

Stonors ieslēdza spēcīgu reflektoru un pārliecinājās, ka lūkas tuvumā neviena nav.

—   Esam nokavējušies! — viņš iekliedza Lovam tieši ausī. — Pārāk ilgi filozofējām . .. Putenis rimstas, un. . . viņi pazuduši.

—   Bet salst gan kā nelabais, — meteorologs purpināja, rāpdamies laukā pa lūku.

—   Paskaties, vai nav pēdu! — Stonors atkal kliedza.

Lovs neatbildēja, tikai parādīja uz zemā puteņa smelkni, kas šņākdama slīdēja pa sniega klāju un tūlīt nosedza arī Lova pēdas. Pieliecies, lai vējš viņu neapgāztu, meteorologs sataustīja stiepli, kas sniedzās līdz meteobūdai, un, uz Stonoru atpakaļ neparaudzījies, pazuda biezajā sniega putekļu duļķē.

Arī pie meteobūdas nebija neviena. Visi aparāti savās vietās, viss pilnīgā kārtībā, un Freds Lovs pierakstīja nolasītos skaitļus. Viņu pārņēma liela vienaldzība pret visu notiekošo. Lovs it kā vēroja sevi ar sveša cilvēka acīm. Lūk, Lovs skatās instrumentos, pieraksta, lūk, aiztaisa meteobūdiņu, nosaka vēja virzienu. Dīvaini, ka šim Lovam nemaz nav bail. Bet Lovs taču baidījās, tas ir zināms arī viņam pašam . . .

Tomēr Lovs nenobijās pat tad, kad, nākdams atpakaļ uz lūku, ieraudzīja kaut ko tumšu.

—    Stonor, vai tu? — viņš uzsauca.