Dārdu aizas noslēpums

Stonors pagaidīja vēl kādu brītiņu un divreiz parāva auklu. Pēc mirkļa viņš sajuta atbildam — Rasels savukārt parāva auklu. Aizgājušais ziņoja: «Pagaidām viss kārtībā.»

Durstīgas sniega šaltis cirtās iekšā pa lūku. Stonors nolaida vāku zemāk, atstādams tikai šauru spraugu, pa kuru pūlējās kaut ko saskatīt aklajā tumsā. Mirkli viņam šķita, ka uzzibsnī gaisma tur, kur atradās aerokamanas. Vai tiešām Rasels tomēr iekļuvis kamanu kabīnē un ieslēdzis reflektoru? Stonors vērīgi lūkojās melnajā naktī. Nē, laikam viņš būs pārskatījies. Stonors jau grasījās vēlreiz signalizēt, paraustot auklu, bet tobrīd apakšā pavērās durvis un atskanēja Lova balss.

Stonors nolaida lūkas vāku, aizšāva bultu un nokāpa lejā.

—    Rasels ir kamanu kabīnē, — Lovs sacīja un sniedza Stonoram telefona klausuli. — Parunā ar viņu.

—    Hallo, Džek! — Stonors kliedza klausulē. — Kā veicas?

—    Tupu kabīnē, — klausulē skanēja Rasela balss.

—    Vai reflektori ieslēgti?

—    Jā, ieslēgti.

—    Cik liela redzamība?

—    Tikai dažus metrus.

—    Vai auksti nav?

—    Nē, nav.

—    Mēs pēc kārtas dežurēsim pie telefona. Ja kas gadās, ziņo!

—    Ziņošu.

Aizritēja apmēram divas stundas. Sniega vētra nerimās. Atbildot uz Stonora jautājumiem, Rasels strupi teica, ka neko neredzot.

—    Džek, varbūt tevi vajadzētu nomainīt? — Stonors atkal vaicāja.

—    Pagaidām nevajag.

Pagāja vēl kāda stunda. No radiokabīnes pabāza galvu Ziro.

—    Atkal ēterā sākas tā mežonīgā kaukšana, tāpat kā toreiz, — ārsts apvaldīti sacīja. — Paklausieties … — Viņš iegāja radiokabīnē un durvis atstāja pusvirus.

Reproduktorā atskanēja šņākšana, un tūlīt to aizstāja zema, vibrējoša gaudošana — baismīga skumju, baiļu, draudu meldija. Šķita — neizprotami, visuvareni spēki guva varu pār apklusušajiem ziemotājiem. Bet meldija skanēja joprojām, brīžiem apklusdama, brīžiem kļūdama spalgāka, brīdinādama un draudēdama, noslēpumaina un nesaprotama.

—    Prātā var sajukt! — Stonors kliedza un aizsedza ar plaukstām ausis.

Lovs, saviebies kā zobu sāpēs, šūpoja galvu.

—    Pietiek! — viņš beidzot uzbļāva. — Pārāk ilgi nedrīkst raidīt. .. šādu mūziku.

Ārsts steigšus izslēdza radioaparātu.

—    Nu, kā jums patika?

—      Nekad neesmu dzirdējis neko līdzīgu, — Stonors vaļsirdīgi sacīja. — Vai tiešām arī toreiz gaudoja tikpat traki?

—   Uz mata tāpat. Pats gribēju gaudot līdzi aiz šausmām.

—   Šeit mēdz būt dīvaini traucējumi, — Lovs norūca, aizsmēķēdams cigareti.

Iešķindējās telefona zvans. Stonors pakampa klausuli.

—    Hallo, Džek?

—   Nupat redzēju kādu ēnu. Izskatījās pēc . . . lāča vai liela pērtiķa. Palūkojieties, kas notiek pie lūkas.

Lovs saprata pēc Stonora sejas: kaut kas ir atgadījies.

—    Atnākuši?

—   Laikam gan . . . Ātrāk! — Stonors pamāja Lovam uz kaktā ieslieto karabīni. — Džek, šauj arī tu, ja vēl ko ieraugi! Arst, ņemiet klausuli!

Nelikdamies ne zinis par Rasela brīdinājumiem, Stonors steigšus iedeva ārstam telefona klausuli, paķēra otru karabīni un nopakaļ Lovam izskrēja no kabīnes.

Pielikuši ausi pie izejas lūkas vāka, viņi uzmanīgi klausījās.

—    Ralf, tikai sniega vētras gaudošana.

—    Taisi vaļā lūku!

Sejā iebrāzās asa sniega šalts. Spēcīgās luktura gaismas stari ieurbās rēcošajā tumsā tikai pāris metru attālu.

—    Fred, it kā neviena nav.

—    Dzēs nost lukturi! Veicīgāk! Skaties . ..

Starp sniega vērpetēm vīdēja neskaidrs zaļgani violets plankums. Tas lēnām tuvojās.

Lovs un Stonors aši piesvieda pie vaiga karabīņu laides.

—    Uguni! — ģeologs čukstēja.

Reizē nosprakšķēja divi šāvieni, un sniega vētra atkal kauca vēl trakāk. Pēc tam norisinājās kaut kas neticams.

Spoži zaļš gaismas šķēps līdzīgi zibenim pāršķēla tumsu. Vēja brāziens, spēcīgāks nekā visi iepriekšējie, piekļava pie zemes sniega virpuļus un tūlīt aizmēza tos projām.

Kādus desmit metrus no lūkas krampjos valstījas milzīga, pinkaina būtne. No nezvēra garās spalvas staroja zvīļa zilganvioleta gaisma, no rumpja nakts tumsā šāvās zaļu zibšņu šautras. Viens no zibšņiem pārdrāzās pār Lova galvu. Uzdvesa spēcīga ozona smarža.

— Tūlīt lūku ciet! — Stonors kliedza.

Blākšķēdams aizcirtās smagais vāks. Lovs gribēja aizbīdīt bultu. Lūkas metāla vāks iezaigojās zilganā gaismā. Stiprs trieciens apdullināja meteorologu, un viņš kūleņu kūleņiem gāzās lejup pa gaiteni, aizraudams līdzi arī Stonoru.

*

Ārsts, arvien vēl turēdams pie auss telefona klausuli, satraukti pūlējās sadzirdēt, kas īsti notiek. Sniega aukas svilpoņa kļuva negantāka. Tātad viņi pacēluši izejas lūku.

—    Džek, viņi iet ārā.

—   Vai paspēji brīdināt, lai bez vajadzības nešauj? Esmu pārliecināts, ka Stonors ir pārskatījies. Tie nav sniega cilvēki. Tie droši vien ir …

—    Džek, viņi šauj!

Klausulē atskanēja sprakšķis, pēc tam šņākoņa.

—   Aerokamanas . . . norāva … — ārsts starp sprakšķiem tik tikko spēja saklausīt. — Nes projām . . . Kaut kur augšup . . .

Daži sprakšķi cits pēc cita … un telefona klausule apklusa.

«Pārtrūka telefona vads,» ārstam iešāvās prātā. «Kas tagad notiks?»