Dārdu aizas noslēpums

Pie aparātu būdiņas lāpsta skāra kaut ko cietu. Lovs paraka dziļāk un izcēla periskopa cauruli. Meteorologs gluži apjuka un paraudzījās visapkārt. Virs Lielās kabīnes sniega kupola spoži spīguļoja otra periskopa objektīvs, ko nule bija izbīdījis Rasels.

—    Ahā, — zobus sakodis, sacīja meteorologs, — bez visiem citiem talantiem viņam piemīt arī aktiera talants . . .

Pārlicis pār plecu periskopu, Lovs apņēmīgi soļoja už Lielo kabīni.

Meteorologs bija pārskaities, viņš kliedza pilnā kaklā, un salonā saskrēja visi nometnes iemītnieki.

—   Blēdis, āksts! — Lovs bļāva, grūzdams ārstam pie deguna apledojušo cauruli. — Es tevi atradināšu ņirgāties par citiem! . . .

—   Fred, rimsties, es taču neesmu vainīgs! — ārsts murmināja un steigšus ierāvās salona kaktā. — Stonor, Rasei, savaldiet Lovu, viņš mani nositīs! . . .

—   Liecies nu mierā, — Rasels paklusām sacīja, pabīdīdams nost meteorologu un izņemdams no viņa rokām periskopa cauruli.

—    Es tev likšu apēst tavu fesku, — Lovs joprojām kliedza un mēģināja sakampt ārstu aiz apkakles.

—   Fred, netrako! — Stonors sacīja. — Arst, vai tiešām jūs esat izspēlējis šo muļķīgo joku?

—    Es . . . es . . . — brīnījās galīgi apjukušais Ziro.

-— Kumēdiņu rādītājs, ķēms, Limožas papagailis! . . .

—   Hallo, Fred, nepārsteidzieties! — Rasels šos vārdus sacīja tik nopietni, ka visi apklusa. — Te ir periskopa caurules apakšējā daļa, ko vakar izņēmu no statīva.

—    Kas tur sevišķs?

Rasels neko neatbildēja un pielika periskopa apakšējo galu pie meteorologa ienestās apledojušās caurules.

—   Kas tur sevišķs? — Lovs atkārtoja, arvien vēl neko nesaprazdams.

—      Periskopa augšgals izrauts; nevis izcelts, nevis

izskrūvēts, bet izrauts. Caurule pārrauta. Ne ārstam, ne visiem mums kopā nav tik liela spēka.

—    Jupis viņu sazin! — Lovs_noņurdēja, pārliecinājiesaka Raselam taisnība.

Ārsts saprata, ka tagad pienācis īstais bridis, lai atriebtos.

—    Gangsteris! — viņš kliedza, dūres kratīdams. — Tu mani gandrīz nožņaudzi! Izdzimtenis! Sarūsējušais vēja rādītājs! Es esmu apvainots kā francūzis, kā zinātnieks, kā cilvēks. Es . . .

—    Sarkangalvīt, piedod man!

—    Neesmu tev nekāda Sarkangalvīte, bet medicīnas doktors! …

—    Džentlmeņi! — Rasels uzsauca. — Savas attiecības noskaidrojiet kādu citu reizi. Tagad tūlīt jāapskata tā vieta, kur atrasts periskops.

*

—     Pilnīgi skaidrs, ka vakar tā caurule šeit nav bijusi, — Stonors sacīja, kad bija apskatīta periskopa atrašanas vieta. — Ja Freds būtu lūkojies vērīgāk, viņš tūlīt to pamanītu. Periskops atnests naktī, droši vien pirms rītausmas, kad trakoja sniegputenis.

—    Kas te īsti notiek? — Lovs purpināja.

—    Pēdas! — pēkšņi iesaucās ārsts, stāvēdams uz Lielās kabīnes kupola. — Pēdas sniegā blakus periskopam. Nāciet šurp! . . .

Stonors, Lovs un Rasels steidzās pie ārsta. Dzirkstošajā sniega segā cita aiz citas iemītas pēdas. Par to nevienam vairs nebija šaubu.

—     Kāju pēdas, — Stonors domīgi sacīja. — Nakts viesis, kā redzams, apgājis apkārt periskopam, bet pēdas saglabājušās tikai kupola aizvēja pusē.

—    Varbūt tās ir mūsu pēdas? — Lovs šaubījās.

—    Vai tad naktī kāds no jums gāja pie periskopa? — Stonors jautāja.

Visi noraidoši pagrozīja galvu.

—    Pagaidiet! — Stonors iesaucās. — Vai jums nešķiet, ka šis iedobums izskatās pēc kailas kājas pēdas? Un šis arī…

—    Laikam jums būs taisnība, — ārsts piekrita.

—    Te ir lielā pirksta, te vēl viena pirksta un šeit papēža nospiedums.

—    Tādas pašas pēdas, kādas aizvakar redzējām pie Ledus alas ieejas, — Rasels sacīja. — Diemžēl mēs tās sabradājām, rūpīgi neapskatījuši.

Stonors nometās uz ceļgaliem un uzmanīgi aplūkoja pēdas. Pieceldamies viņš klusi iesmējās.

Lovs un ārsts izbrīnījušies pārmija skatienus.

—    Mani draugi, viss skaidrs, — Stonors svinīgi teica. — Mūsu priekšā vēl viena brīnumaina Antarktīdas mīkla … Šīs ir noslēpumaino sniega cilvēku pēdas, kuri pēc dažu zinātnieku domām dzīvojot Himalaju augsto kalnu apgabalos. Tagad viņi, šķiet, Himalajos kļuvuši par ārkārtīgu retumu. Neviens eiropietis viņus vispār nav sastapis. Taču es pats tieši šādas pēdas redzēju pirms dažiem gadiem Donkjala kalnu pārejā uz rietumiem no Everesta. Pie diviem ārkārtīgi svarīgiem atklājumiem mēs tagad pievienojam trešo: Antarktīdā patvērušies cilvēku priekšteči. Mums jāsagūsta vismaz viens no viņiem.

—    Spriežot pēc tā, ka sniega cilvēki kā nieku pārrauj metāla caurules, viņus sagūstīt būs grūti, — ārsts šaubīdamies pagrozīja galvu.

—    Vai arī jānogalina!… — Stonors turpināja.

—   Tā būs sensācija: sniega cilvēki Karalienes Modās zemē. Es nezinu, kas radīs lielāku iespaidu: senās raktuves vai senie cilvēkveidīgie pērtiķi, ko mūsu ekspedīcija atradusi Antarktikas kontinenta vidienē.

—    Vai arī urāns, — Lovs piebilda.

—    Fred, par urānu būs jāklusē, — Stonors nopūtās,

—    toties par sniega cilvēkiem . . .

—    Vai par viņiem drīkstu sniegt korespondenci pa radio? — ārsts sarosījās.