Dārdu aizas noslēpums

—    Nekādā ziņā nedrīkstat. Vispirms jādabū rokā dzīvs sniega cilvēks vai viņa līķis. Ja pāragri sacelsim troksni, citi var mums aizsteigties priekšā. Mūsu rīcībā ir apmēram trīs mēneši līdz ziemošanas laika beigām. Varbūt laimēsies, un mēs dabūsim nevis vienu, bet vairākus eksemplārus. Manuprāt, par izbāztu sniega cilvēku mums samaksās vismaz miljonu dolāru.

— Tātad sniega cilvēki vakar aizstiepuši periskopu un šonakt to atnesuši atpakaļ? — jautāja Rasels, kas visu laiku bija klusējis.

—    Ticu, ka tieši tā tas ir bijis.

—    Kādēļ viņiem šī nēsāšana vajadzīga?

Stonors nezināja, ko atbildēt.

—     Bet. .. piedod, mans dārgais, kā es varu zināt, pie kādiem principiem savā rīcībā turas Antarktīdas pērtiķi? … Ko tu domā par to?

—    Domāju, ka ikviena hipotēze vispirms jāsaskaņo ar faktiem un loģiku.

—    Džek, nākamajās dienās tu pārliecināsies, ka tā nebūt nav hipotēze. Bet kas attiecas uz loģiku . . . Fred, esi tik laipns un atnes kinoaparātu! Steigšus jānofilmē šīs pēdas.

Lielās kabīnes pārzieinotāji, nepacietīgā Stonora skubināti, trīs dienas medīja Karalienes Modās zemes noslēpumainos aborigēnus.

Meklēšanai laiks bija labvēlīgs. Saule dienu no dienas kāpa aizvien augstāk. Vēja nebija. Pat naktīs sals nepārsniedza divdesmit grādus.

Ekspedīcijas dalībnieki izvilka no šķūņa aerokamanas, un Rasels, izmantodams labvēlīgos apstākļus, devās tālu uz dienvidaustrumiem, kur, pēc viņa domām, nokritis milzīgais bolīds. Taču neizdevās atrast ne bolīda nokrišanas vietu, ne sniega cilvēkus un pat ne viņu pēdas.

Sniega klaidā pārziemotāji redzēja tikai vāliem sadzītas kupenas un aerokamanu slieču sliedes. Antarktīdas pērtiķi bija kā zemē ielīduši.

—    Trīs dienas nav bijis vētras, — Stonors sacīja, kopā ar Raselu aerokamanās atgriezdamies no vēl viena brauciena. — Sniega cilvēku pēdām vajadzētu būt redzamām, taču šeit. . . nekur nekā nav. Bet pats galvenais — naktīs viņi vairs nenāk pie Lielās kabīnes. Nez kāpēc?

—       Varbūt viņi nāk, tikai sniega aukai plosoties, — astronoms piebilda, strauji nobremzēdams aerokamanas pie sadzītiem, apledojušiem sniega vāliem.

—    Dīvaina doma!

—   īstenībā tā ir bijis, — Rasels turpināja. — Pat tanī pēdējā naktī viņi, kā redzams, ieradušies tikai uz rīta pusi, kad sāka plosīties sniega vētra un mēs likāmies gulēt. Arī pirms tam viņu apciemojumi notika, vienīgi vētrai trakojot. Ralf, jānogaida, kamēr atkal sāksies liels sniegputenis.

Aerokamanas izbrauca uz pazema plato, kurš no ziemeļiem sniedzās līdz Ledus alas aizai. Apakšā, lēzenas nokalnes lej galā, gluži kā no sniega iznira Lielās kabīnes mastu gali.

Pie meteobūdiņas viņus sagaidīja Lovs.

—    Fred, kā veicas? — Stonors vaicāja, kad motors aplusa un nogulās aerokamanu spēcīgā propellera saceltie sniega putekļi.

—   Nekā jauna nav. Patiesību sakot, ir gan. Heinrihs jūtas sliktāk. Ārsts teic, ka paralīze strauji progresējot. Stonor, šķiet, mums būs jāzaudē vēl viens darba biedrs.

—    Vai Ledus alā bijāt?

•— Bijām. Tur nekas nav pārvērties. Es pat sadūšojos un iegāju kādus trīssimt metrus labirintā.

—    yiens pats?

—   Ārsts palika par sargu pie atvērtas lūkas, un mēs visu laiku ūjinājām kā mežā.

—    Kas notika tālāk?

—    Bail jau bija, bet vispār nekā jauna.

—    Kāds būs laiks, Fred?

—    Barometrs krīt.

—    Liekas, būs sniega vētra?

—    Droši vien.

—    Rasels domā, ka tieši vētra mums esot vajadzīga.

—    Arī manuprāt ir vajadzīga. Vismaz atpūtīsimies no šīs veltīgās klaiņāšanas pa sniega klajumiem. Šinīs dienās esmu noguris kā nabaga zaldātiņš pēc gara, strauja pārgājiena.

Kad vakariņas bija paēstas, ārsts ieaicināja Stonoru virtuvē.

—    Šef, ilgāk vairs nedrīkst vilcināties!

— Par ko jūs runājat? — Stonors vaicāja un raudzījas sāņus.

—   Protams, par Heinrihu. Ja tas tā turpināsies, viņš vairs nenodzīvos ne trīs dienas . ..

—    Tā ir jūsu darīšana …

—    Es šoreiz esmu bezspēcīgs! — ārsts iesaucās. — Saprotiet, bezspēcīgs! Esmu izmēģinājis visu, kas vien man ir. Lai ārstētu, jāzina slimības cēlonis. Tas nav bijis zibens, vismaz nav bijis parasts zibens, nav bijis arī radioaktīvs izstarojums. Brīnumdaris neesmu .. .

—    Bet ko jūs gribat no manis?

—    Vai nesaprotat? — Žiro nikni piemiedza acis.

—    Nesaprotu.

—   Atļaujiet sazināties ar Padomju staciju! Iespējams, ka arī viņu ārsts nespēs neko līdzēt, bet tas ir pēdējais līdzeklis, kā varbūt paglābt Heinrihu no nāves.

Stonors, uzacis saraucis, klusēja.

—   Jums nav tiesību nedot man šo atļauju! Ja Heinrihs nomirs, grēks gulsies uz jūsu sirdsapziņu.

Stonors iesmējās.

—   Vai Heinriham būs labāk, ja viņš nomirs padomju ārsta rokās?

—   Mēs vismaz apzināsimies, ka esam izmēģinājuši visus pieejamos līdzekļus.

—    Vājš mierinājums.

—    Var jau būt. Bet nelielas izredzes tomēr ir. Zinu, ka krievi pēdējos gados sasnieguši izcilus panākumus dažādu paralīžu ārstēšanā. Padomju stacijās ārsts ir ievērojams zinātnieks. Ne jau tāds kā es . . .

Stonors atkal iesmējās un uzsita ārstam uz pleca.

—    Rišār, kuru tu gribi pievilt?

—    Pievilt?