Dārdu aizas noslēpums

—    Blēņas! — Stonors iesaucās. — Trakas blēņas,—

IN viņš atkārtoja un pēkšņi apklusa. — Džek, bet to taču ir viegli pārbaudīt.

Viņš paķēra lukturi un atvēra durvis.

— Diemžēl mēs tās pēdas esam izmīdījuši, — no Iedus gaiteņa atskanēja viņa balss. — Protams, tu būsi pārskatījies, — Stonors turpināja, nākdams atpakaļ. — Kurš būs tik traks, ka basām kājām staigās pa sniegu? . . . Tātad norunāts. Es slēpošu atpakaļ, tu paliksi. Good buy\parKad ārdurvis aizvērās, Rasels aši piecēlās un aizbīdīja metāla bultas.

Tagad varēja ķerties pie darba.

Astronoms atcēla dēļu lūku, kas sedza ieeju Ledus alas sienā. Seju skāra salts caurvējš. Rasels vērīgi klausījās. Neviena skaņa neplūda no šaurās ejas, kas izcirsta cauri ledum līdz bazalta krauju pakājei. Astronoms piesēja auklas galu pie lūkas gredzena un, pārmetis auklas šķeteri pār plecu, piesardzīgi kāpa lejup tumšajā ejā.

*

—   Ne par kādiem pasaules labumiem, Stonor, es šeit nepalikšu viens. — Ārsta balss uztraukumā aizsmaka. — Saprotiet, ne par kādiem! … Ja nepārnāksiet līdz tumsai, es … es sajukšu prātā.

Fredam Lovam sāka raustīties lūpu kaktiņi. Ar pūlēm viņš apvaldīja sašutumu.

Stonors apjucis papteta rokas.

—   Rišār, tad kopā ar mani būs jāiet tev. Varbūt tā būs pat labāk. Var gadīties, ka tur vajadzīga tava palīdzība. Freds paliks Lielajā kabīnē.

Freds Lovs uzgāza ar dūri pa galdu. Glāzes žēli nodžinkstēja. Skaitītāju šautras šaudījās.

—    Šī nav pārziemošanas nometne, bet pratu izkūkojušu gļēvuļu patversme! — rēca meteorologs trakās dusmās. — Ralf, kāpēc tu lūdz, bet nevis pavēli? Kuru tu gribi ņemt sev līdzi? Kopš vakar vakara viņš vēl nav atspirdzis un pusceļā paģībs. īstu briesmu bridi es negribētu būt jums līdzās.

—   Fred, nebļausties, bet saki, ko lai mēs darām, — Stonors klusi teica.

—    It kā tu pats to nezinātu! Paņemsim kravu un ar pilnu tvaiku uz priekšu. Bet tu, — meteorologs piegrūda dūri ārstam pie deguna, — ja vēlreiz ieminēsies par savu gļēvulību, staigāsi saitēm notīts, līdz mums atsūtīs citu maiņu. Vai saprati?

Ārsts pārbijies parāvās atpakaļ.

—    Cieši aiztaisi āra lūku un never vaļā, lai tev atkal kaut kas nesāktu rēgoties. Skaidrs? Un neej nost no radioaparāta. Pēc stundas izsauksim pa radio Lielo kabīni. Stonor, iesim!

Durvīs Lovs paskatījās atpakaļ uz ārstu, parādīja uz sienas skapi, iesita knipi sev pa apkakli un noliedzoši pagrozīja galvu.

… Stonors un Lovs jau notālēm saskatīja Rasela lielo augumu. Astronoms brida pa dziļo sniegu ap ledus kupolu, pēc tam pazuda plaisā. Kad Lovs un Stonors pieslēpoja klāt, viņš iznāca tiem pretim.

—   Džek, kā veicas? — Stonors sauca, ņemdams nost slēpes.

—    Heinrihs ir šeit.

—    Bet Latikainens?

—    Viņa nav.

—    Ko Heinrihs stāsta?

—    Neko. Viņš guļ nesamaņā.

Lovs klusītēm iesvilpās.

Visi trīs steigšus iegāja Ledus alā.

Polis gulēja uz guļamā maisa. Platā, dziļām grumbām izvagotā seja gluži kā mironim. Acis aizvērtas, zobi sakosti, cauri nagiem vīdēja zilganums.

—   Viņš ir dzīvs, — Rasels sacīja, atbildēdams uz Stonora baiļu pilno skatienu, — bet es nespēju dabūt viņu pie samaņas.

Lovs noliecās pār Kovaļski, pataustīja pulsu, pašūpoja rudo galvu.

—    Slikti, ka mūsu ārsts ir tāds kretīns.

—   Un tomēr viņš te spētu vairāk laba darīt nekā mēs visi kopā, — Stonors iebilda.

Pa poļa augumu pārskrēja tikko jūtami drebuļi. Lovs pastiepa roku, gribēja pieskarties pie viņa pieres,

bet no Kovaļska matiem sprikstēdamas izlēca zilganas dzirkstis. Lovs steigšus atrāva nost roku.

Stonors, Lovs un Rasels pārmija skatienus.

—   Liekas, it kā viņš būtu dabūjis strāvas triecienu, — Lovs purpināja. — Augums elektrības pilns.

—    Radioaktivitāte tā nav nekādā ziņā, — Stonors sacīja, — pielikdams pie poļa nekustīgā auguma indikatoru. — Redziet, šautra nenovirzās.

—    Pagaidiet, — Rasels iesaucās.

Viņš noliecās pie akumulatoriem un izslēdza gaismu. Stonors un Lovs, kas stāvēja blakus Kovaļska gultiņai, nobijušies pakāpās atpakaļ.

Poļa uzacis, mati un bārda tumsā iemirdzējās spožā violeti zilganā zaigā. Spīdēja arī seja un apģērbs, bet vājāk. Šķita, ka gultiņā izšļaukus guļ nekustīgs fosforescējošs rēgs.

Rasels atkal ieslēdza gaismu. Mirdzums pazuda.

—   Neizprotama būšana, — Stonors šaubīdamies teica. — Baidos, ka arī Ziro šoreiz būs bezspēcīgs. Džek, kā domā tu? \par—   Mēs, protams, nezinām, kas tā par strāvu, kura skārusi Heinrihu, — astronoms domīgi atbildēja. — Tomēr jāpamēģina.

Viņš paņēma tukšu skārda konservu kārbu, kas bija nomesta pie prīmusa, sagrieza kārbu pa spirāli ar šķērēm, sloksnīti izritināja taisnu; atvienoja no radiostacijas zemes vadu un pievienoja to pie skārda plāksnītes, pēc tam attaisīja vaļā poļa kažokādas virsvalku un plāksnīti uzmanīgi pielika pie paģībušā kailajām krūtīm. Atskanēja kluss sprakšķis, bet tas vairs neatkārtojās, tiklīdz plāksnīte cieši piegula pie Heinriha auguma.

Rasels apsedza plāksnīti ar virsvalka stūri un pamāja Lovam, lai tas pienāk klāt.

—    Pieturiet! .