Dārdu aizas noslēpums

Aukla bija izritināta. Rasels piesēja vienu galu pie savas jostas un gaidīja. Viegla raustīšana liecināja, ka Lovs tumsā rāpjas, mēģinādams sataustīt, kur atrodas aparātu būdiņa. Beidzot auklu neviens vairs neraustīja.

«Aizrāpies,» Rasels domāja, un sirds viņam kļuva vieglāka. «Pieraksta aparātu skaitļus.»

Pagāja dažas minūtes. Astronoms arvien vairāk juta skaudro aukstumu. Daudzkārtainais vilnas apģērbs un kažokādas kombinezons nespēja droši pasargāt no sala un vēja. Šeit, pie Lielās kabīnes kupola, bija aizvēnis, bet kā gan jādrebinās Lovam no vējiem neaizsargātajā ledainajā nogāzē…

Aukla arvien vēl nekustējās. Rasels to piesardzīgi pavilka. Atbildes signālu viņš nesagaidīja. Vai tiešām aukla bijusi pārāk īsa un Lovs rīkojies tik pārdroši un atraisījies? Šādā aukā un sniegputenī tas būtu īsts neprāts.

Rasels pavilka auklu stiprāk. Kļuva pilnīgi skaidrs: auklas otrs gals ir brīvs. Astronoms ieslēdza reflektoru. Taču spēcīgā gaisma netika tālāk par saviem pusotriem vai diviem metriem. Rasels ar stingiem pirkstiem steigšus piesēja auklas galu pie lūkas roktura un rāpās projām sniega pilnajā tumsā.

*

Stonors nemierīgi paraudzījās uz pulksteni.

— Ilgi ķēpājas . ..

Ārsts zvilnēja uz dīvāna un lēnītēm sūca rumu.

Stonora piezīme francūzi uzjautrināja.

Viņš ņirdzīgi pasmīnēja, kļuva redzami lielie, dzeltenie zobi, viņš grasījās kaut ko teikt, bet atmeta ar roku un ielēja vēl sev rumu.

Stonors sadrūma un pabīdīja pudeli tālāk no Ziro.

—   Doktor, es jūs lūdzu . . . Pēdējās dienās atkal pārāk daudz dzerat. Jā, vai nevajadzētu vēlreiz pamēģināt sazināties ar Kovajski?

—   Šef, veltīgi pūliņi, — Ziro nopūtās. — Ēterā trakāka rūkoņa nekā manā paurī.

—   Pamēģiniet tomēr, es tikmēr paskatīšos, ko dara Lovs un Rasels.

Ārsts grīļodamies iegāja radiokabīnītē, kas atradās blakus Lielajai kabīnei, uzlika austiņas, ieslēdza raidītāju. Sprakšķēšana ēterā bija kļuvusi it kā klusāka. Bet kas tad tas? . ..

Ārsta mazās ačeles plati iepletās. Varbūt tikai dzirdes halucinācija? . . . Nē, nē, lūk, atkal. Austiņās skanēja saraustīta, draudīga kaukšana. Ārstam mute kļuva sausa, un skurbums izgaisa vienā mirklī. Nekad visā savā mūžā viņam nebija gadījies dzirdēt ko līdzīgu. Kaukšana pieklusa, tad sākās atkal. Tie nevarēja būt atmosfēras traucējumi. Apdullinošajā, sāpju, skumju un neizsakāma niknuma piesātinātajā meldijā bija jaušams skaidrs ritms. Ārsts juta, ka bailes sažņaudz sirdi. Viņš norāva austiņas un uzsvieda tās uz galda. Taču nesaprotamā, šaušalīgā meldija joprojām skanēja ausīs.

«Es laikam zaudēju prātu,» ārsts uz mirkli iedomājās un izskrēja no radiokabinītes.

Lielajā kabīnē neviena nebija. Ārsts atspiedās ar rokām pret galdu, sāpīgi saknieba lūpās, cenzdamies domāt aukstasinīgi. Ceļgali trīcēja. Viņš paskaitīja pulsu un apjucis paplēta rokas.

—    Vismaz divi simti. . .

Paķēris ruma pudeli, pielika to pie lūpām. Roka drebēja, zobi pretīgi sitās pret salto stiklu.

Kad apsnigušie Rasels un Stonors iestiepa Lielajā kabīnē Lova sastingušo augumu, ārsts sēdēja pie galda, neprātīgi raudzīdamies vienā punktā. Viņš nepakustējās arī tad, kad ienācēji noguldīja Lovu uz dīvāna uu Rasels vilka nost meteorologam kažokādas virsvalku.

Stonors uzmeta acis ārstam.

—      Laikam gaidāt speciālu aicinājumu? Paskatieties, kas viņam noticis! Džeks viņu atradis pie aparātu būdiņas. Brīnums, kā vēl atradis …

—    T-tūlīt, — ārsts murmināja un piestreipuļoja pie dīvāna, uz kura gulēja Lovs.

Rasels vērīgi paraudzījās uz 2iro un lēni pabīdīja viņu nost:

—    Es pats .. . Jūs atpūtieties …

Stonors sažņaudza dūres.

—     Jūs tomēr neesat mani paklausījis, — viņš paklusām teica ārstam. — Redzat, kā nu ir, kad jūsu vajag. Izejiet gaitenī un, kad reibulis pāries, aiztaisiet lūku!

Ārsts grīļodamies pazuda aiz portjeras.

Rasels, injekciju šļirci paņēmis, piegāja pie Lova.

—    Aukstuma dēļ viņš samaņu nav zaudējis, — Stonors sacīja. — Rokas un kājas siltas. Varbūt galvu sadauzījis?

—    Tūlīt uzzināsim, — Rasels sacīja un iedūra adatu Lova rokā.

Pēc īsa brītiņa meteorologs sakustējās un atvēra acis.

—    Vecais, izdzer šito, — Stonors čukstēja un pielika pie biedra lūpām glāzi.

Lovs norija zāles un atslīga uz spilveniem. Viņa acīs pamazām atgriezās saprāts. Šķita, ka meteorologs pūlas kaut ko atcerēties. Pēkšņi sejā ieplaiksnījās bailes. Lovs pamāja, lai Stonors pieliecas pie viņa. \par—    Pārbaudiet, vai ieejas lūkas cieši aizvērtas, — meteorologs vārgi čukstēja, — tur …

Viņš nepaspēja pabeigt sakāmo. Spalgs bļāviens nomāca vētras aurus. Portjera pašķīrās, un Lielajā kabīnē iedrāzās ārsts.

Viņš skrēja bez brillēm, bez cepures, rudie mati gaisā saslējušies, ģīmis saviebts šausmās.

—    Palīdziet! — ārsts spiedzīgi kliedza, pieķēries Stonoram pie rokas. — Drīzāk! Tūlīt viņš ienāks! Vai, vai! …

Stonors tikko spēja ārstu atgrūzt, devās uz gaiteņa durvīm, bet šaubās apstājas, raudzīdamies pec kada ieroča.

Tobrīd elektrospuldzes, kas apgaismoja Lielo kabīni, sāka lēni dzist. Ārsts iekliedzās.