Dārdu aizas noslēpums

Meteorologs neiebilda ne vārda, — paklausīja. Rasels vēlreiz izslēdza gaismu. Tagad spīdēja ne vien nekustīgais poļa augums, bet arī vara vads, kas bija savienots ar dziļi ledū iedzīto garo tapu. Drīz sāka fosforescēt arī ledus visapkārt tapai. Līdzko violetais

plankums alas ledus klonā kļuva platāks, poļa auguma spīdēšana kļuva vājāka.

—    Viss pareizi, — Lovs paklusām teica. — Džek, tu esi liels gudrinieks!

Noklakšķēja slēdzis. Zem ledus griestiem iedegās spuldzīte.

—    Veikli izdomāts, — Stonors savukārt teica, vērodams, ka zaļganais bālums izzūd no poļa sastingušās sejas. — Strāva neapšaubāmi aizplūst ledū. Bet kāda ir šī dīvainā strāva un tās nodarītais kaitējums?

—    Pats galvenais, kādas būs sekas? — Lovs piebilda.

—    Džek, vai tev nešķiet, ka tās varētu but kadas zemes strāvas, kas radušās sakarā ar vakardienas neparasti spožajiem kāviem? — Stonors jautāja.

—    Nē.

—    Bet kas tad?

—    Nezinu.

—    Tu velti gribi piedabūt astronomu, lai viņš sāk fantazēt, — Lovs sacīja. — Labāk fantazē pats. Ralf, tā ir tava specialitāte.

—    Asprātīgi tas nav, — ģeologs apvainojās. — Galu galā mums taču jānoskaidro, kas te noticis.

—    Labāk pārbaudīsim ārstēšanas metodi, — Lovs ierosināja. Viņš pielika roku pie poļa matiem. — Dzirksteles nelec . . . Džek, nodzēs gaismu!

Pat tumsā auguma spīdēšana gandrīz vairs nebija saskatāma.

—    Liekas, ģīboņa vietā stājas miegs, — Rasels sasija, ieklausīdamies poļa elpošanā.

—    Lieliski! Džek, nu tad klāj vaļā, kur tu viņu atradi.

-— Simt septiņdesmit metrus no šejienes — pie rūdas dzīslā izcirstās raktuves ejas sazarojuma.

—    Pie raktuves ejas . . . sazarojuma? — Stonors sarauca uzacis. — Arī tu domā, ka rūdas dzīsla sendienās izmantota?

—    Jā. Tur ir vesela eju sistēma, kas veido ģeometriski pareizu tīklu.

—    Šķiet,. tavā atradnē, Stonor, kāds jau būs rakņājies, — Lovs zobgalīgi ieminējās.

—    Šķiet, mēs visi pamazām sajūkam prātā! — ģeologs kliedza. — Nevar būt, ka rūdas ieži šeit jau kādreiz izmantoti! Vai saprotat? Nevar būt… Mēs esam pirmie cilvēki, kas nokļuvuši šinī Antarktikas kontinenta dajā.

—   Tad jāpieņem, ka urāna rūdu izmantojuši pingvīni vai tie pērtiķiem līdzīgie spoki, kas mūs apciemoja pagājušajā naktī.

—    Kas tās raktuves ierīkojis, to papūlēsimies noskaidrot vēlāk, — Rasels sacīja. — Viens no mūsu biedriem jau atrodas tur. Laikam viņu piemeklējusi tāda pati nelaime kā Heinrihu.

—   Džekam taisnība, — Lovs sadrūma. — Jārīkojas un nevis jāpļāpā. Stonor, gaidām, ko tu pavēlēsi.

—    Vienam no mums jāpaliek pie Heinriha.

—    Lieliski. . . Paliec tu, mēs ar Džeku iesim meklēt Toivo.

—    Pats gribu redzēt to, ko Džeks dēvē par raktuvēm.

—    Nu tad izrīko un nevis spriedelē!

—    Fred, labāk būs, ja šeit paliksi tu, — Stonors steigšus sacīja. — Gandrīz aizmirsu, jāizlabo radioraidītājs un jāatjauno sazināšanās ar ārstu. Tu vislabāk spēsi to izdarīt.

—    Klausos, šef! Vācieties drīzāk pazemē vai zem ledus, ja vēlaties, — meteorologs laipnīgi sacīja un pacēla ledus tuneļa lūku.

*

—    Džek, cik dziļi esam nokāpuši?

—    Esmu izritinājis vairāk nekā piecsimt metru auklas. Ja ņemam vērā pagriezienus, tad, taisnā līnijā rēķinot, atrodamies kādus četrsimt metrus no ledus alas.

—    Cik auklas vēl atlicis?

—    Tikpat, cik esam izritinājuši.

Rasels un Stonors lēni devās lejup pa slīpu, biezā lavas kārtā izcirstu eju. Melnās sienas blāvi spīdēja reflektoru gaismā.

—    Seit ir pagrieziens.

—    Džek, tātad esam novirzījušies pa sānu_eju, kas ved uz raktuves otru dzīslu. Redzi, te tā ir. Are, gandrīz tīrs urāninīts.

Stonors spēcīgi iegāza ar veseri pa ejas gludajiem griestiem.

—    Nez ar kādiem darba rīkiem izveidoti šie štreki? Nevienā raktuvē neesmu redzējis tik līdzenas eju sienas. Varētu domāt, ka tās speciāli nogludinātas un pulētas.

—   Vai arī izvirpotas ar instrumentu, kura griežņi daudz cietāki par šo akmeni, — Rasels piebilda.

—    Ļoti pārsteidz arī tas, ka šīs raktuvēs nemaz neizskatās tik vecas, — Stonors turpināja. — Esmu redzējis senlaiku raktuves Nubijā un Tibetā. Tur bija ellišķīgas spirāliskas ejas, pa kurām cilvēks tik tikko varēja izspraukties. Bet šeit ir ideāls plānojums, ieži ejās nopulēti kā dārgakmeņu slīpētavā, un pa tām var staigāt nesaliecoties. Ja mēs nebūtu Antarktīdas vidienē, es apgalvotu, ka viss šis labirints izcirsts ne senāk kā pirms desmit gadiem. Jāatzīstas, es nezinu Savienotajās Valstīs nevienu, pat vismodernāko raktuvi, kurā būtu tik lieliskas pazemes ejas. Šeit trūkst tikai elektrības. Darbojas pat vēdināšanas sistēma. Viscaur jūtama svaiga gaisa plūsma.

—    Atkal pagrieziens un slīpums uz leju.

—    Džek, šķiet, šis labirints nekad nebeigsies. Mēs jau atrodamies krietni zemāk par aizas gultni. Dīvaini, ka nekļūst siltāks.

—    Laikam vainīga labā vēdināšana.

—   Stāt! Strupceļš. Tālāk ledus. Kur tas varēja rasties tik lielā dziļumā?

Stonors rūpīgi apskatīja ledus blīvu, kas aizšķērsoja viņiem ceļu, noskaldīja gabalu ledus un pētīgi aplūkoja dzirkstošo, zaļgano šķautni.