Dārdu aizas noslēpums

—    Ralf, tūlīt pie ģeneratora! — krēslā, kas kļuva arvien biezāka, atskanēja Rasela balss. — Es paskatīšos, kas tur ir.

Rasels ar pistoli vienā rokā un lukturi otrā — devās laukā gaitenī.

—   Ja redzi kādu svešu, šauj! — Lovs kliedza un pūlējās piecelties no dīvāna.

. . . Stonors ar trīcošām rokām taustījās pa elektrostacijas sadales dēli. Are, kur slēdzis, kas pievieno pie tīkla akumulatorus.

«Paldies debesu tēvam, atkal spīd gaisma.»

Paķēris no galda atvilktnes pistoli, Stonors skrēja uz Lielo kabīni, strauji atgrūda portjeru. Uzdvesa aukstums.

Pa kāpnēm no augšējā gaiteņa lēni nāca lejā Rasels. Viņš rūpīgi aizvēra kāpņu durvis, aizbīdīja priekšā smago bultu, nolaida portjeru un uzmeta uz galda spožu priekšmetu. Izrādījās, ka tās ir saspiestās ārsta brilles.

— Kas tur bija? — Stonors vaicāja, uzmanīgi skatīdamies uz jauno astronomu.

—    Nezinu. Nevienu neredzēju.

—   Vai lūka bija vaļā?

—   Jā, vaļā, bet pie tās nekādu pēdu nemanīju. Atradu tikai saspiestās brilles.

—      Nemuldi! — Ziro pacēla galvu. — Tas ķēms iz.slīdēja no tumsas un gribēja mani sakampt. Es izspruku, bet viņa nagos palika mana cepure un brilles.

Rasels klusēdams parādīja uz galdu, kur bija uzmetis salauzītos briļļu ietvarus.

—   Rišār, ko tu tur redzēji? — Stonors jautāja un lūkojās tieši acīs francūzim.

—   Pats nesaprotu, kas tas bija. Dzīvnieks vai spoks…

—   Spoks, — Stonors zobgalīgi atkārtoja. — Jā, jā …

—   Tu, protams, vari man neticet, — ārsts sacīja gandrīz raudādams. — Tiešām, biju iekampis virs normas. Bet, ja tu zinātu, ko es dzirdēju … — ārsts iešņukstējās. — Ej paklausies, kas notiek ēterā! Ej, ej!

Stonors iegāja radiokabīnītē, uzlika austiņas, sāka grozīt uztvērēja kloķīšus.

—   Parastā sprakšķēšana, droši vien sakarā ar kāviem, — viņš beidzot sacīja un austiņas noņēma.

—   Varbūt es tiešām sāku prātā jukt, — ārsts murmināja, galvu grozīdams.

Lovs piesēdās pie galda un vērīgi aplūkoja briļļu atliekas.

—   Varen saspiestas, — viņš paklusām teica un piebīdīja tuvāk Stonoram saplacinātos ietvarus. — Izskatās tādas, it kā ar pneimatisko āmuru kāds būtu uzgāzis.

—   Pats būsi uzkāpis savām brillēm, — Stonors sacīja, pamājis ar galvu uz ārsta pusi.

—    Ja tev ir kādas rezerves brilles, — Lovs iebilda, — pierādīšu, ka, sniegā ieminot, tās nevar tik ļoti saspiest.

—    Ko tu ar to gribi sacīt?

—    Es gribu sacīt… — Lovs brītiņu klusēja un pārlaida klātesošiem nopietnu skatienu, — gribu sacīt, ka dīvaina, milzīgam pērtiķim līdzīga pinkaina būtne pēkšņi parādījās man blakus, kad aizrāpos līdz meteoroloģisko aparātu būdiņai. Palēcu sāņus un droši

vien satriecu galvu pret vēja mērītāja stabu. . .

*

Nākamās dienas rītausmā viesuļvētra sāka gurt un temperatūra pacēlās līdz mīnus divdesmit grādiem. Kad pie apvāršņa ziemeļos uznira nespodra, iesarkana saule, vētra aprima gandrīz pavisam. Vējš vēl uzbrāzās atsevišķiem grūdieniem, saceldams sniega putekļu mākuļus stāvajās, baltajās nogāzēs.

Zilas ēnas iegulās dziļās, sniega piedzītās aizās, kur nespēja iekļūt zemās saules stari.

Stacijas apkaimes pārmeklēšana bija veltīga. Nule sadzītajā sniegā nemanīja nevienas pēdas. Daudzu kilometru tālumāneredzēja nekādu dzīvības pazīmju.

Ledus alas radio aizvien vēl klusēja. Ekspedīcijas dalībnieki nolēma, ka Stonoram un Raselam jāmēģina ar slēpēm nokļūt pie alas. Ārstam un Lovam jāpaliek Lielajā kabīnē.

Pēc brokastīm Stonors un Rasels posās ceļā. Virs dūnu kombinezoniem viņi uzvilka vieglus, spilgti sarkanus virsvalkus, kas aizsargāja no vēja, uzmauca galvā kapuces, kuru malas bija apšūtas ar sudrabpelēkām zvērādām.

—   Skaists pāris, — piebilda Lovs, kas bija izgājis viņus pavadīt, — gluži kā vārīti vēži! Vai šaujamos neesat aizmirsuši?

—   Fred, vai tu vēl tici, ka pasaulē ir tādi pinkaini spoki? — Stonors jautāja.

Lovs paraustīja plecus.

—    Ieročus tomēr vajadzētu paņemt līdzi.

Garais, kalsnējais Rasels papurināja melno bārdu.

—   Fred, viss kārtībā! — Viņš uzsita pa svārku uzblīdušo kabatu.

Abi divi viegli uzslēpoja ledus pakalnā. Rasels paskatījās atpakaļ, pamāja ar sarkanu dūraini un strauji sekoja Stonoram gar stāvo nogāzi.

Augstu gaisos virs slēpotāju galvām blīvējās melnas, saplaisājušas kraujas. Uz Ledus alu iemītā taka izzudusi. To bija aizputinājis sniegs.

Viņpus līkuma pavērās skats uz aizu, kura sniedzās tālu rietumos. Pār melno bazalta klinšu malām kā paspārnes karājās sapūsta sniega lēveņi. Virs milzīgā ledāja sastingušajiem viļņiem šur tur rēgojās senseni lavas bluķi. Nekustīgā, dziļām plaisām sašķeltā ledus upe «tecēja» no dienvidrietumiem, no Karalienes Modās zemes neizpētītiem apvidiem.

Stonors, kas slēpoja pa priekšu, apstājās un pielika pie acīm binokli.

—    Ess redzu Ledus alas ieeju, — viņš sacīja, — bet visapkārt nav ne dvēselītes. Dīvaini, ka, sakarus zaudējuši, viņi tik jaukā laikā nemēģina nākt mums pretim.

Rasels klusēdams kārtoja slēpju saites.

—   Džek, sakiet man — ko jūs īsti domājat par pagājušās nakts paniku? — Stonors jautāja, likdams somā binokli.

Rasels paraustīja plecus.