Dārdu aizas noslēpums

Meteorologs pārlaida roku pār aprasojušo pieri.

«Kādi lādiņi tie varētu būt? Vai tiešām atkal būs jānoņemas veselas trīs stundas?»

Viņš uzmanīgi pataustīja ar plaukstu klonu blakus iezemošanas stienim. Šķita, ka roka jūt vieglas

dzirkstis lecam. Bet varbūt šadu iespaidu radīja tikai

aukstums?

Drošs paliek drošs, Lovs noņēma metāla plāksnīti no Heinriha krūtīm, uzmanīgi ieklausījās gulētāja elpas vilcienos, paskaitīja pulsu. Elpošana vienmērīga, pulss gandrīz normāls.

Lovs atkal sāka labot radioaparātu. Šoreiz bija izdeguši tikai drošinātāji. Meteorologs tos steigšus apmainīja un drīz jau dzirdēja ārsta balsi:

—    Ledus ala, hallo, Ledus ala . . .

—    Sarkangalvīt, es tevi dzirdu . . . Nekas sevišķs nebija. Izdeguši drošinātāji. Paklausies, izslēdz zemes vadu. Kaut arī dzirdētu sliktāk … Tā vajag …

—    Saule riet. Pēc pusstundas satumsīs pavisam. Ko lai daru? — ārsts jautāja.

—    Tieši astoņpadsmitos pieraksti meteoroloģisko aparātu skaitļus. Pamēģini noraidīt meteoziņojumu, paēd pusdienas un dežurē pie radioaparāta. Ja līdz divdesmit četriem tevi neizsaukšu, pieraksti atkal meteoroloģisko aparātu skaitļus un liecies gulēt. Ja klauvē pelēkais vilks, durvis vaļā netaisi… Es beidzu. Kā saprati?

Nenoklausījies ārsta zūdīšanos, Lovs noņēma radioaustiņas.

«Rasels un Stonors ilgi nenāk atpakaļ. Vai tik nav gadījusies kāda nelaime?»

Lovs atvēra lūkas vāku un uzmanīgi klausījās. Ledus gaitenī nedzirdēja ne mazākā troksnīša.

Meteorologs, lūku neaiztaisījis, apsēdās uz kastes blakus saliekamai gultiņai. Nomodā pavadītā nakts lika sevi just. Nāca miegs. Gluži nemanot Lovs aizsnaudās.

Viņš pamodās no pieskāriena. Lovs pielēca kājās. Heinrihs bija piecēlies gultiņā sēdus un neskaidri murmināja.

Lovs ar lielu piepūli saprata vārdu «radio» un steigšus paskatījās uz raidītāju. No austiņām kaut kas skanēja. Cauri sprakšķiem un traucējumiem Lovs tikko spēja saklausīt ārsta balsi. No ētera plūda dīvaina gaudoņa, kas kļuva arvien stiprāka un nomāca vārdus, kurus mikrofonā iekliedza Ziro.

—    … Salauza .. . uzbruka … ak dievs …

—    Rišār, pārraidi ar Morzes signāliem! — Lovs sauca un ieslēdza signālu uztveršanas iekārtu.

Neviens tomēr neatbildēja. Austiņās skanēja gaudoņa, un cauri tai neko vairs nevarēja saprast.

Lovs paskatījās pulkstenī. Deviņi. Nakts jau klāt, bet Rasela un šefa arvien vēl nav. Arī ārstam gadījusies kāda nelaime… Varbūt viņš atkal ir piedzēries?

Heinrihs iekliedzās, un Lovs aši paskatījās atpakaj. No atvērtās lūkas plūda nespodra violeti zaļgana gaisma. Lovs strauji pielēca kājās, ķeblītis apgāzās, un viņš sataustīja virsvalka kabatā pistojes spalu. Violetās gaismas plankums kļuva arvien spožāks.

—    Kas tur ir? Stāt! — Lovs kliedza un pavērsa pistoli uz atvērto lūku. Neviens neatbildēja, taču gaisma pamazām kļuva blāvāka.

—   Stāt! — Lovs atkārtoja, piegāja pie lūkas un ieskatījās tajā.

Ledus gaitenī neviena nebija. Tikai tālu tālu, kļūdams arvien bālāks, izplūda neskaidrs violets plankums.

Lovs notēmēja… un neizšāva. Spīdošais plankums pazuda. Meteorologs aizcirta lūkas vāku un uzbīdīja virsū smagu kasti.

Heinrihs sēdēja, nokāris pār gultas malu kāju. Plati ieplestām acīm viņš blenza uz Lovu.

—   Kas… tur… staigāja?… — Poļa seja bija bailēs saviebta, un viņš tikko spēja parunāt.

—   Nevarēju saskatīt, — Lovs atbildēja, joprojām uzmanīgi klausīdamies. — Bet tev? Kas tev notika?

—   Es . . . neatceros . . . dīvaini. . . Šķiet, guļot notirpusi viena puse … roku un . . . kāju . . . nemaz vairs nejūtu . . .

Kāds skaļi klauvēja, un viņš sakāmo nepabeidza.

Uz lūkas uzbīdītā kaste sakustējās.

Kovaļskis mēģināja piecelties, bet ievaidējās un atslīga atpakaļ uz spilvena.

—   Heinrih, neuztraucies. — Lovs piesteidzās pie gultas un aizsedza biedru ar savu augumu.

«Fred, saturies!» viņš domās sevi uzmundrināja. «Gļēvulis mirst tūkstoš reižu, drosmīgais — tikai reiz.

Tūlīt uzzināsim, kādi riebekli rāpo tur tumsā un mums visiem bendē nervus.»

Sienu skāra gaismas svītra. Lūkas vāks lēni vērās vaļā. Lovs pacēla pistoli un uzlika pirkstu uz sprūda.

*

Stonors pirmais pieslēpoja pie Lielās kabīnes galvenās ieejas. Sniegs bija notīrīts, bet apledojušās durvis no iekšpuses aizbultētas.

Stonors atviegloti nopūtās.

— Beidzot esmu mājās . . .

Tur, Ledus alā, arī bija «mājas», bet pēc visa, ko viņš piedzīvoja apakšzemes labirintā, un it īpaši pēc nakts, kas pavadīta, gaidot noslēpumainos ienaidniekus, Ledus alas mājas likās neizprotamu "draudu pilnas.

«Pēdējo dienu notikumos vispār ir daudz noslēpumaina un neizskaidrojama,» Stonors domāja. «Tikai četri ļoti reāli fakti nerada šaubas: milzīgu urāna iežu atrašana, senu raktuvju uziešana, Latikainena pazušana un Kovaļska smagā paralīze. Pārējais robežo ar fantāziju un varbūt ir tikai halucinācija.

Pēc garajiem ziemošanas mēnešiem visiem ir pārpūlēti nervi.

Lovs un ārsts tumsā uz mirkli it kā saskatījuši pinkainu rēgu. Es un Rasels pazemes labirintā, šķiet, dzirdējām dīvainu troksni. . . Un tad vēl tas pārsteidzošais gadījums ar auklu, kurš varēja beigties traģiski, bet tagad liekas tikai ērmīgi murgi…»