Dārdu aizas noslēpums

—     Šorīt man iešāvās prātā dīvaina doma, — Stonors turpināja. — Ļoti dīvaina. Vai nenojaušat? …

Rasels papurināja galvu.

—    Atgādināšu, ka daudzus gadus esmu strādājis Himalajos. Lai gan tās visas ir tīrās blēņas. Nav vērts pat runāt.. .

Stonors strauji atgrūdās ar nūjām un šāvās lejup; zilgani baltajā sniegā iezīmējās skaidrs slēpju sliedes pavediens.

*

Līdz šaurajai plaisai, kas veda ledus kupola iekšienē, vēl bija ejami daži soļi, kad Stonors apstājās un skaļi uzsauca. Bazalta klinšu raidītā atbalss ilgi atkārtoja kliedzienu un izgaisa tālē. Neviens neatbildēja.

—    Dīvaini, — ģeologs murmināja, ar dūraini slaucīdams sasvīdušo pieri.

Rasels noņēma slēpes un devās uz plaisu. Visapkārt viļņaina svaiga sniega sega. Neviena pati pēda nebija manāma uz dzirkstošās, baltās virsmas. Astronoms paspēra vienu soli, pēc tam otru un iestiga kupenā gandrīz līdz jostas vietai.

—     Šķiet, ka pēc sniega vētras viņi nav nākuši laukā no alas, — Stonors purpināja, piesardzīgi sekodams Raselam.

Dziļāk plaisā sniega bija mazāk, taču lielajā klusumā joprojām nedzirdēja ne skaņas. Plaisas ledus sienas sakļāvās vēl tuvāk. Kļuva tumšs. Spožā dienas gaisma tik tikko spēja izspraukties cauri biezajiem, zaļganajiem ledus slāņiem.

Rasels ieslēdza reflektoru. Spēcīgs gaismas kūlis atdūrās šaurās, apledojušās durvīs. Tās bija aizvērtas.

Rasels pārlaida gaismas šalti pār ledus sienām. Iezaigojās slēpju metāla klamburi. Pie sienas pieslietās nartas meta uz ledus garas, līkas ēnas.

—    Viņi ir šeit, — Stonors sacīja. — Slēpes un narlas noliktas tur, kur tām jābūt. Hallo, Heinrih! ..,

Atbildi saucējs nesagaidīja.

—    Bet viņi taču šodien bijuši šaipus durvīm! —

lim

Stonors teica, rādīdams uz iemītām pēdām. — Hei, Toivo, Heinrih! — Viņš pagrūda durvis. Tās neatvērās.

—    Aizbultētas no iekšpuses, — ģeologs piebilda un jau gribēja klauvēt.

Rasels parāva viņu aiz piedurknes.

—    Ralf, durvis piesalušas pie stenderēm.

Viņš iegulās durvīs ar plecu. Stonors piepalīdzēja. Durvis brīkšķēdamas atsprāga vaļā.

Ledus alā valdīja tumsa.

—   Heinrih, Toivo! — Stonors atkal sauca. Viņa balsī ieskanējās bailes.

Rasels pieliecās, pārkāpa pār slieksni, sameklēja akumulatorus, pagrieza slēdzi. Nespodra, dzeltena gaisma pieplūdināja Ledus alu. Uz zemām, salokāmām gultiņām guļamie maisi. Tie bija tukši. Kaktā uz apdzisuša prīmusa apsarmojusi panna. Blakus — izēsta konservu kārba.

Stonors iespraucās pa durvīm un neizpratnē raudzījās visapkārt.

—    Zīmīte, — Rasels sacīja.

Uz galda blakus radioaparātam nolikta papīra lapa. Stonors izrāva vēstuli no astronoma rokām, acis piemiedzis, ar pūlēm saburtoja steigā rakstītās, neskaidrās rindas.

—    «Vakar izcirtām spraugu līdz galvenajai dzīslai. Tajā krustām šķērsām dažādas ejas. Toivo saka — šeit senos laikos esot rakta rūda.» — Stonors apklusa un blenza uz astronomu. — Džek, tās nu gan ir blēņas!

—    Lasiet tālāk! — Rasels lūdza.

—    «Toivo devās izpētīt raktuves un līdz šim nav atgriezies,» — Stonors lasīja. — «Eju viņu meklēt. Heinrihs.»

—   Zīmīte rakstīta vakar no rīta, — Rasels piebilda, saņēmis no Stonora papīra lapu.

—   Un ne vārda par to, vai urāns ir, — Stonors noņurdēja.

—   Tie droši vien atskaldīti no ieža dzīslas, — astronoms sacīja, rādīdams uz akmeņiem, kas bija nolikti pie gultiņas.

Stonors steigšus pieliecās, sakampa iežu paraugus un ar alkatīgu ziņkāri tos apskatīja.

—    Tas tik ir numurs! — viņš čukstēja. — Vēl bagātāki nekā tie paraugi tur augšā. Tīrs urāninīts. Džek, vai saproti, ko tas nozīmē? . . .

Rasels bez steigas grozīja radioaparāta kloķīšus.

—    Viņu aparāts sabojājies, nav. iespējams sazināties.

-— Vai izlabot nevarēsim?

—    Šeit nevarēsim.

—    Ko tad darīsim?

—    Nokāpsim lejā līdz urāna ieža dzīslai.

Stonors saknieba lūpas.

—     Džek, paklausies, — viņš apjucis ierunājās. — Man šķiet, labāk būtu pagaidīt. . . Iespējams, ka viņi drīz atgriežas.

—    Heinrihs aizgājis pirms diennakts, Toivo vēl agrāk. Vai viņiem nav gadījusies kāda nelaime? …

Stonors nodūra galvu.

—     Baidos, ka nokāpšana līdz dzīslai saistīta ar briesmām. Tik liels urāna procents… — viņš pamāja ar galvu uz iežu paraugiem. — Te vajadzīgs radioaktivitātes indikators, bet es to atstāju Lielajā kabīnē.

—    Kāpšu lejā viens pats, — Rasels dzedri sacīja.

— Es kā pārziemošanas nometnes priekšnieks tev

to aizliedzu. Darīsim tā: tu paliksi šeit, gaidīsi viņus atgriežamies. Ja vajadzēs, palīdzēsi, kad viņi pārnāks. Es došos atpakaļ uz Lielo kabīni. Ieradīsimies abi ar Fredu. Atvedīsim indikatoru, virves un rezerves radiolampas. Ja Heinrihs un Toivo vēl te nebūs — organizēsim meklēšanu.

—    Bet ja viņiem kaut kas gadījies un palīdzība vajadzīga tūlīt?

—     Pāris stundām nav nekādas nozīmes, Džek. Turklāt domāju, ka Heinrihs būs sajaucis datumu. Zīmīte īstenībā rakstīta šorīt un nevis vakar. Heinrihs pavisam nesen devies meklēt Toivo. Neaizmirsti pēdas, kuras redzējām pie alas ieejas.

—    Ja tās ir Heinriha pēdas, tad es nesaprotu, kāpēc viņš staigājis basām kājām?

—    Basām kājām?

Jā, pie alas durvīm sniegā bija kailu kāju pēdas.