Dārdu aizas noslēpums

—    Vēl viena mīkla, Džek. Acīm redzot, šis ledus te nokļuvis no zemes virsas. Tātad viena no raktuves ieejām bijusi segta ar ledus slāni. Visvairāk ticams, ka nosegta ar ledāju, kas vēl tagad ir aizā. Kā zināms, ledus spēj tecēt. Cietā ledus straume, pamazām slīdēdama lejup pa raktuves ejām, sasniegusi šo dziļo štreku, Bet tad jāsecina … — Stonors apklusa un zīmīgi paskatījās uz astronomu.

—   Jāsecina, ka raktuve ierīkota nevis pirms desmitiem, bet simtiem gadu.

—    Nē. Tad jāsecina, ka raktuve ierīkota pirms Antarktikas pēdējā apledojuma, pirms vairākiem desmitiem tūkstošu gadu.

Rasels sarauca uzacis, bet neko neteica.

—    Džek, vai tu par to nebrīnies?

— Par secinājumu mazliet brīnos, bet…

—    Csst! Vai dzirdi?

Abi it kā sastinga, vērīgi klausījās. No tālienes atskanēja klusa čabēšana, šķita — tur kāds staigā.

—    Vējš?

Rasels brīdinoši pacēla roku. Šņākoņa virzījās tuvāk. Pēc tam viņi sadzirdēja klusu čabēšanu, it kā nāktu kāds.

—    Tas ir Toivo; Džek, iesim ātrāk! Hallo, Toivo! …

—   Csst! — Rasels ar spēcīgu roku aizspieda Stonoram muti. — Ralf, tagad ne vārda! Nodzēs reflektoru.

Viņus ieskāva tumsa.

—    Džek, tu esi jucis . ..

—   Nerunā, — astronoms čukstēja. — Šeit daudz vairāk nesaprotamā, nekā tu vari iedomāties. Nesaprotamā un varbūt bīstamā …

Noklakšķēja automātiskās pistoles aizsargs.

—    Ralf, nesāc tikai šaut. Mēs vēl nezinām, kas tur ir.

Stonors nolaida pacelto pistoli. Necaurredzamajā tumsā tagad valdīja pilnīgs klusums.

Viņi ilgi klausījās. No labirinta ejām vairs nebija dzirdama ne skaņa.

—    Džek, varbūt esam pārklausījušies.

Rasels neatbildēja.

—   Jāiet atpakaļ. Šodien pietiks, — viņš beidzot teica.

—    Bet Toivo? — Rasels iejautājās.

—    Varbūt viņš mūs jau gaida alā.

—    Diez vai.

Rasels ieslēdza reflektoru. Lēniem soļiem viņi devās atpakaļ. Brīžiem apstājās, vērīgi klausījās un atkal gāja gar tievo neilona auklu — gar vienīgo pavedienu, kas viņus saistīja ar pazemes labirinta izeju.

Ejas sienās cita aiz citas melnēja bezgala daudzas, ailes — tur sākās nozarojumu gaiteņi. Daži stīdzēja uz sāniem, citi augšup, vēl citi strauji slīdēja lejup.

Rasels gāja pa priekšu un tina ritulī auklu. Pēkšņi astronoms apstājās, kā pret sienu atdūries. Stonors saprata: kaut kas noticis.

—    Kas tad nu?

Rasels pagriezās atpakaļ. Viņa reflektors apžilbināja Stonoru, un tas piemiedza acis. Pirmais, ko Stonors ieraudzīja, acis atvēris, — auklas galu Rasela rokā. Aukla bija pārrauta. Nevienā no četrām ejām, kas sākās no šejienes, auklas gals nebija redzams.

—   Ļoti dīvaini, — astronoms teica, aplūkodams auklas pārrāvumu.

—   Varbūt aukla nejauši pārtrūkusi? — Stonors sacīja, pats tam lāgā neticēdams. — Grūti iedomāties, ka tas būtu cilvēka roku darbs.

—   Cilvēka rokas vispār nespētu pārraut šādu auklu. Ar to var pacelt piecsimt kilogramu lielu smagumu:

Stonors rāva auklu, pārbaudīdams, cik tā izturīga.

—   Laikam tev būs taisnība. Un tomēr aukla ir pārrauta. Ko tagad lai darām?

—    Jāmeklē eja, kas ved uz virszemi.

—    Kā to lai atrodam? — Stonors jautāja.

—   Paliec šeit, es apskatīšu tuneļa nozarojumus. Vienā no tiem jābūt pārrautās auklas turpinājumam.

—   Tu vari apmaldīties . . .

—   Ņemšu līdzi pāri palikušās auklas rituli. Aukla neļaus mums pazust vienam no otra. Ralf, tu turi auklas vienu galu.

Rasels iegāja un tūlīt pazuda ejas kreisajā nozarojumā. Taču pēc brīža viņš atgriezās.

—   Tur ir strupceļš. Eju aizšķērso ledus. Tagad pārbaudīsim nākošo eju . . .

—   Pagaidi, Džek, — Stonors klusi sacīja. — Kamēr tevis te nebija, es. . . Vārdu sakot, aukla nav pārtrūkusi . . . Kāds to pārgrauzis. Nu esam slazdā. Labirintā slēpjas dzīvi radījumi.

Lovs ilgi ķēpājās, radioaparātu labodams. Vajadzēja apmainīt lampas un dažus izdegušus kondensatorus.

—   Gandrīz vai jādomā, ka aparātu skāris tikpat spēcīgs lādiņš kā Heinrihu, — meteorologs pats sev teica un pabīdīja sāņus apmainīto detaļu kaudzīti. — Nebūtu nekāds brīnums, ja aparāts nedarbotos arī tagad.

Bet raidītājs darbojās. Lovs apmierināti iesmējās, uzmauca austiņas, pagrieza noskaņošanas kloķīti. Tūlīt tālo staciju pīkstēšanu nomāca doktora spalgā, smalkā balss:

—    Hallo, Ledus ala! Hallo, Ledus ala! Kāpēc neatbildat? Atbildiet! Sāku uztveršanu.

«Tas nu gan klaigā,» Lovs īgni domāja, pārslēdzējus griezdams.

—   Ledus ala klausās! — viņš sauca mikrofonā, — Sarkangalvīte, kā tev klājas?

Noklausījies ārsta satraukto činkstēšanu, Lovs īsi pastāstīja, kas noticis.

—   Vai esi pārliecināts, ka viņš aizmidzis? — ārsts, mirkli padomājis, jautāja.

Lovs uzmeta acis Heinriham.

—    Guļ, apkampis zemes vadu, un pat mazliet krāc . . . Vai nedzirdi, ko saku? Traucējumi? Velna būšana! — Lovs iesita sev ar plaukstu pa pieri. — Aizmirsu pievienot zemes vadu. Sarkangalvīt, vienu brītiņu, tūlīt būs kārtībā.

Meteorologs noņēma austiņas un pievienoja vadu pie iezemošanas stieņa. Noskanēja skaļš sprakšķis, un raidītāja zaļā actiņa apdzisa. Radioaparāts atkal vairs nedarbojās.

Lovs steigšus izrāva no ligzdas iezemošanas stiepli. Tās galā sprakšķēdama izšāvās zaļgana dzirksts. Uzdvesa stipra ozona smarža.