Dārdu aizas noslēpums

Tobrīd tāla dunoņa, kas kļuva arvien spēcīgāka, pārspēja sniega aukas gaudošanu. Dunoņa auga, auga, beidzot izvērtās apdullinošā dārdoņā, no kuras nodrebēja Lielās kabīnes sienas un uz galda iešķindējās trauki. Likās — milzīgs vilciens aizdrāžas pār Karalienes Modās zemes tuksnešainajiem kalniem. Ārstam un Stonoram pielecot no galda, krēsli apgāzās. Bet dārdoņa jau pamazām apklusa. Notālēm atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzieniem; vēlreiz nodrebēja sienas, un tad viss apklusa. Atkal bija dzirdama tikai vienmuļā sniega vētras gaudošana.

—   Kas tur notika? — ārsts iesaucās, ar bailēm raudzīdamies uz griestiem.

—   Šķiet, tā bija zemestrīce, — Stonors klusi teica un aizvien vēl klausījās. Lovs vērīgi lūkojās astronoma sejā, kas aiz uztraukuma bija nobālējusi.

—   Džek, nu kas tur bija? — viņš jautāja, redzēdams, ka Rasels atkal atslīgst uz spilvena un ar kabatas lakatiņu slauka nosvīdušo pieri.

—    Laikam milzīgs bolīds. Nokrita kaut kur tuvumā.

—    Vai jūs to redzējāt? — Stonors vaicāja.

—    Redzēju.

—    Un esat pārliecināts, ka tas bija bolīds?

—    Jā-ā …

—   Vai tikai nebija starpkontinentālā ballistiskā raķete? — ārsts nedroši ieminējās.

—   Ar kuru krievi gribēja iznicināt mūsu staciju,— Lovs piebilda.

—    Ne visai asprātīgs joks, — Ziro aizvainojās.

—    Jūsu tautieši raķetes izmēģina Kanaveralas zemes ragā. Un viņi, tēmēdami uz Dienvidatlantiku, gluži viegli varēja trāpīt Antarktīdā.

—   Tas bija bolīds, — Rasels teica. — Parādījās ziemeļrietumos, pārlidoja pāri stacijai un eksplodēja kalnu līdzenumā uz dienvidaustrumiem no mūsu nometnes. Ļoti skaidri redzēju, cik krasi samazinās bolīda ātrums. Pirms bolīda tanī pašā virzienā brāzās meteorītu plūsma.

: — Vai pašlaik ir kaut kas redzams? — Stonors ziņkārīgi vaicāja.

—   Nē, sniega auka kļūst spēcīgāka. Putenis aizsedz arī periskopa objektīvu.

—    Laiks pierims, atradīsim bolīda šķembas, — Stonors teica un aizsmēķēja cigareti. — Antarktikā atrasts jauns meteorīts, tā būs sensācija.

—    Neko jūs neatradīsiet, — Lovs pikti iebilda.

—    Vējš tagad dzenā pa kalnu līdzenumu simtiem tūkstošu tonnu sniega. Visas bolīda atliekas būs apbedītas dziļi jo dziļi. Džek, vai man nav taisnība?

Rasels nolēca uz grīdas un klusēdams paraustīja plecus.

—   Kur tad nu? — Stonors prasīja, redzēdams, ka astronoms satver ārdurvju portjeras malu.

Rasete parādīja ar pirkstu augšup.

—   Tikai ne soli nost no durvīm, — Stonors brīdināja. — Vai dzirdat, kas tur notiek? …

Rasels pamāja ar galvu un pazuda aiz smagās portjeras.

Pēc brīža viņš atgriezās, rausdams nost sniegu no bārdas un ūsām.

—    Vai kaut ko redzējāt? — ārsts jautaja.

—    Neko.

*

Četras dienas un četras naktis sniega vētra plosījās pār apledojušām Karalienes Modās zemes kalnu grēdām. Sausa, durstīga sniega lēveņi joņoja virs kupenās iegrimušajām stacijas ēkām gluži kā milzīgas upes straume palu laikā. Pat dienas vidū neko nevarēja saskatīt biezajā sniega duļķē. Izgaisa klintis un debess, apkārtējās kalnu grēdas un dziļā ieleja, kas desmitiem jūdžu stiepās uz rietumiem, uz tuksnešaino kalnu labirintu.

Virs galvām dūca radiomastu tērauda troses. Svilpoja un gaudoja trakā vētra.

Tiklīdz apdzisa īsā diena, kaut kur augstu debesu velvē uzliesmoja kāvu ugunis. To krāsainie stari nesasniedza trakojošā sniega okeāna gultni. Tikai sniega strūklu mainīgā nokrāsa liecināja, ka Antarktikas debesīs plosās ugunis.

Radiosakari pārtrūka. Sprakšķos un gaudoņā pazuda ne vien Dienvidāfrikas un Čīles staciju balsis, bet arī kaimiņu signāli no Lazareva Padomju antarktiskās stacijas, kura atradās tikai septiņsimt jūdžu attālumā no Stonora vadītās Anglijas, Amerikas un Francijas kopējās stacijas. Nevarēja saklausīt arī Ledus alas raidītāju, kur jau ceturto dienu nīka no bāzes nošķirtais ģeodēzists Heinrihs Kovaļskis un ģeologs Toivo Latikainens. . .

Galvenā izeja no Lielās kabīnes, pie kuras atradās meteoroloģisko aparātu būdiņa, bija pavisam aizputināta.

Lovs un Rasels ar pūlēm atvēra papildi^gjas lūku. Svilinoša sniega vērpete iecirta sejā, aizķepināja acis. Lovs izrāpās no lūkas un, sniegā gulēdams, sāka taustīt stiepļu trosi, kas sniedzās uz meteoaparātu būdiņu. Rokas sagrābstīja tikai sausu sniega smeltni, kas brāzās līdzi vējam. Beidzot pirksti sataustīja ledū iedzītu metāla stieni.

Lovs sāka lādēties.

— Trose pārtrūkusi! — viņš kliedza Raselam, kurš neatlaidīgi lūkojās tumsā.

Astronoms pasniedza Lovam tievu neilona auklu. Meteorologs apsēja to sev ap vidu un aizrāpās melnajā naktī. Rasels uzmanīgi vēroja, kā atritinās aukla. Laiku pa laikam viņš aši paskatījās augšup, no kurienes mirkļos, kad viens puteņa virpulis bija aizbrāzies un otrs vēl nebija uzskrējis, sniegu apstaroja neparasti spožo kāvu zaļganmēļie uguņi.

«Gluži kā uz kādas svešas planētas okeāna gultnē,» jaunais astronoms domāja. «Bet kāpēc tik intensīvs spīdums? Tāds vēl nekad nav redzēts. Un kā par postu nekas nav saskatāms. Putenis sacēlis sniegu pat virs Lielās kabīnes periskopa …»