Dārdu aizas noslēpums

—       Nevar nemaz apgalvot, kur klimatiskie apstākļi

bargāki, uz Mēness vai Karalienes Modās zemē, — Lovs paraustīja plecus.

—    Mēness pagaidām nav pieejams, bet Karalienes Modās zemē mēs esam pamatīgi nostiprinājušies un, vai nu tas slikti, vai labi, rīkojamies šeit septīto mēnesi.

—     Darāt, ko gribat, — Lovs atmeta ar roku, — izbūvējiet šeit raktuves, pilsētas, lidlaukus, kausējiet ledājus, iegūstiet urānu, velnu, sātanu, ko vien vēlaties. Es zinu tikai vienu: savu kāju vairs te nesperšu. Ne par kādiem dolāriem. Uz Grenlandi, Himalajiem, kur vien jums tīk, tikai ne uz Antarktiku — te ir nolādēts kakts. Tomēr, — Lovs brītiņu klusēja un vērīgi klausījās, — ko dara žurnālists? Vai šodien viņš nemaz mums nedos ēst? . .. Hei, Rišār! . .. Mister Ziro! Glases sen jau vēstīja pusdienas laiku, velns parāvis!

Zem Džeka Rasela guļvietas strauji atvērās šauras durvis. Lielajā kabīnē ielūkojās Rišārs Ziro — ārsts, pavārs, radists un tanī pašā laikā arī kādas ļoti ietekmīgas Parīzes avīzes korespondents. Ziro bija uzlicis galvā nevis pavāra mici, bet sarkanu fesku ar zeltainu pušķi. Lielais, gaļīgais deguns, rudā vaigu bārda bija miltiem apbiruši, mazās, dzēlīgās acis zobgalīgi dzirkstīja aiz biezajiem briļļu stikliem.

—    Dārgais Fred, patiesībai nav vajadzīga skaļa klaigāšana, — doktors sacīja, pamezdams ar aci Lovam.

—    Pusdienas gatavas, mazgājiet rociņas! . .. Kas tad tas? — viņš iesaucās, rādīdams ar pirkstu uz galdu.

—    Kas tas ir? — es jautāju. — Cik reižu neesmu lūdzis nelikt šeit tos draņķīgos, indes piesātinātos radioaktīvos akmeņus. Es trīcu un drebu par jūsu dārgo veselību, bet jūs . ..

—     Vai tad stāvoklis kļūs citāds, ja viņš tos akmeņus aizvāks aiz sava kambarīša finiera šķērssienas? — Lovs pasmiedamies jautāja. — Sarkancepurīte, neesi strauss! Izstarojumi šeit ir visapkārt. Urānu iežu dzīslas trīs kilometrus no šejienes. Varbūt tās ir arī tepat apakšā. No staru slimības mēs neviens vairs neizbēgsim.

—    Putekļus, noslaukiet no galda putekļus, — Ziro atkārtoja, neklausīdamies, ko saka Lovs. — Šie putekļi ir radioaktīvi. Fred, saraus kopa ar slapju lupatu un izmet ārā.

Lovs smīkņādams noberza galdu ar lupatu un, kad ārsts izgāja laukā, pasvieda lupatu zem dīvāna.

Ziro uz paplātes ienesa kastroli, bļodiņas un lēja tajās viru.

Lovs izņēma no sienas skapja pudeli un trīs glāzes.

—    Tevi šoreiz atstāšu tukšā, — viņš sacīja ārstam. — Spriežot pēc tava deguna, esi jau iztempis visu nedēļas devu.

—    Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti, — ārsts sacīja un pašķielēja uz pudeli. — Lēju pie pudiņa rumu un tikai mazlietiņ to pagaršoju.

Nogaidījis, kamēr Lovs pielej glāzes, ārsts veikli izkampa viņam no rokām pudeli, paskalināja, paraudzījās tai cauri pret gaismu un pielika pudeles kaklu pie lūpām.

—    Tam nu gan ir iekšas, — Lovs ar tikko manāmu skaudību sacīja, uzmezdams acis iztukšotajai pudelei.

—    Un pamatīgs arī viss cits, — ārsts sacīja, uzkodai notiesādams sardīni. — Jūs šonakt krāksiet, bet man vēl jāsacer un jānoraida ēterā korespondence. Tas vis nav nekāds laika ziņojums! Manā darbā vajadzīga galviņa un fantāzija. Pasakiet, par kuru no jums lai meloju šīsnakts korespondencē.

—    Varētu paslavēt viņu, — Lovs pamāja ar galvu uz astronomu, kas gulēja augšā zem griestiem. — Viņš upurē pusdienas savu meteoru dēļ.

—    Tā ir laba ideja! — doktors strauji pagriezās uz krēsla. — Aprakstam likšu nosaukumu «Meteoru mednieks» un sākšu, piemēram, tā: «Pašaizliedzīgais jaunais zinātnieks, jau septīto mēnesi nenolaiž acu no teleskopa . ..» Jaunais cilvēk, piebilstu, ka otrreiz pusdienas es nesildīšu. Vai dzirdat? . . .

—    Dzirdu, — Rasels sacīja, raudzīdamies teleskopa okulārā un bez steigas kaut ko pierakstīdams.

—    Jūs, angļi, esat apbrīnojami runīgi ļaudis, — •usts turpināja, strēbdams viru. — Nezinu, ko es darītu, ja nebūtu Heinriha. Poļi daudzējādā ziņā tomēr ir līdzīgi mums, frančiem.

—   Bet es? — iebilda Lovs. — Liekas, arī mani nevar saukt par pārāk nerunīgu.

—   Pirmkārt, tu neesi īsts anglis. Amerikāņi ir īpaša nācija. Otrkārt, arī tu spēj caurām stundām nosēdēt pie šaha galdiņa kā runcis pie peļu alas. Viņš, — ārsts pamāja uz Stonoru, — prot runāt tikai par urānu. Bet, kas attiecas uz šo kosmosa priesteri, nezinu, vai viņš kopš pārziemošanas sākuma pateicis vienā laidā pat desmit vārdus.

Guļvieta tur augšā atkal iečīkstējās. Lovs un ārsts paraudzījās uz astronomu un pamanīja viņa sejā ārkārtīgu izbrīnu. Rasels bija nometis zīmuli, ar tievajiem pirkstiem steigšus grozīja aparāta skrūvītes; pēc tam atlaidās pret spilvenu gluži kā apžilbis, brīdi gulēja aizvērtām acīm, tad paslējās augstāk un atkal vērīgi raudzījās teleskopa okulārā.