Dārdu aizas noslēpums

Pēc nedēļas sasniedzām Ubangi upi. Ar plostu pārbraucām uz ziemeļu krastu, aizmocījāmies līdz franču postenim, un te nu mums bija jāšķiras. Atvadīšanās bija īsa.

—    Kurpu iesi? — Kvali jautāja.

—    Uz mājām. Uz Poliju. Man tur daudz darīšanu. Bet kur iesi tu?

—    Arī es — uz mājām. Arī man daudz darīšanu.

—    Ardievu, Kvali!

—   Ardievu, mans brāli! Brauc atkal uz Kongo, kad mana zeme kļūs brīva!

—    Kad? — es ievaicājos.

—    Drīz. Kvali iet brīvību cinīt.

Viņš veikli ielēca laivā, un Kvali melnais tautietis veda viņu uz Ubangi straumes dienvidu krastu.

Pēc dažām dienām ar lidmašīnu nokļuvu Konakri pilsētā. Tur sastapos ar Barščaku. Pēc tam — dīzeļkuģis, Gdiņa, Sudeti. Bet tagad tas viss jau pagājis. Uz galda tikko saņemts amerikāņu žurnāls. Tajā iespiests rakstiņš par Tyrannosaurus beizi ritas. Autora vārds iežogots ar sēru svītru. Apakšā piebilde, ka profesors Turskis traģiski beidzis savu mūžu mūsdienu plēsīgā zvīņneša nagos. Šā žurnāla redakcijai tūlīt nosūtīju vēstuli ar īsu paziņojumu, ka profesoram Turskim laimējies izglābties no mūsdienu plēsīgo zvīņnešu nagiem. Bet ģeoloģijas žurnālam Varšavā esmu H sniedzis prāvu darbu. Tajā aprakstīts Zemes iedzīvotajiem nepazīstamais milzīgais, lecošais zvīņnesis — briesmīgais nezvērs, kas līdz mūsu dienām vēl patvēries Ekvatoriālās Āfrikas purvos. Darbs ilustrēts ar daudzām jo daudzām krāsainām fotogrāfijām.

Misteram Leslijam Beizam es nerakstīju. Izlasījis manu darbu, šis moderno plēsīgo dinozauru pārstāvis sapratīs, ka viņš savu spēlīti zaudējis.

Manā priekšā uz galda ir ari citas aprakstītas papīra lapas — es plānoju jaunu ekspedīciju uz dinozauru zemi. Vajadzēs tikai mazliet pagaidīt, kamēr Kvali tauta izcīnīs sev brīvību …

BALTĀ KONTINENTA SPOKI

Džeks Rasels — ekspedīcijas astronoms — gulēja pakarināmā gultā tieši zem Lielās kabīnes griestiem un, nenovērsdams acu no tālskata okulāra, laiku pa laikam pierakstīja skaitļus pie griestiem piespraustā papīra lapā.

Ģeologs Ralls Stonors apakšā pie galda aplūkoja minerālu paraugus. Radiometra šautra trīcēja, sāka svārstīties, kad Stonors pielika tuvāk pie aparāta melnus, eļļaini spīdīgus kristālus.

Aiz durvīm atskanēja soļi, kāds dauzīja nosalušās kājas, skaļi krekšķēja. Pašķīrās smaga vadmalas portjera. Lielajā kabīnē ienāca Freds Lovs — mazs, plecīgs vīrs, kas zvērādas virsvalkā un milzīgās untēs izskatījās resns kā bluķis.

—    Mīnus piecdesmit un turklāt vējelis, — meteorologs kāsēdams stāstīja un vilka nost kažokādas cimdus. — Džek, taisi ciet bodi! Tik un tā neko tu neredzi.

Zem griestiem nočīkstēja pakaramā gulta. Džeks Rasels pašķielēja uz ienācēju un, ne vārda neteicis, atkal lūkojās tālskata okulārā.

Lovs ar lielām pūlēm izkāpa no virsvalka, ar kājas spērienu ietrieca to kaktā; izņēma no sienas skapja pudeli un šķautnainu glāzi, ielēja, izdzēra; noslaucīja rūsgano bārdu vilnas jakas piedurknē, izstaipījās.

—    Velna milti, elektriskā apsilde nedarbojas, — viņš teica, pamādams ar galvu uz kaktā iesviesto virsvalku. — Lai Heinrihs pārbauda kontaktus.

—    Heinrihs palika ledus šahtā, — Stonors sacīja. — Viņš kopā ar Toivo šodien gribēja izcirst ledū eju un piekļūt pie ieža apakšējās dzīslas.

—    Muļķīši, — Lovs saviebās. — Tagad tupēs tur, kamēr rimsies sniega auka.

—    Tur viņiem ir guļamie maisi un prlmuss. Var tupēt kaut vai nedēļu.

«Tevi vajadzētu uz veselu nedēļu iespundēt ledus alā,» lielās dusmās domāja Lovs, lāgiem uzmezdams acis Stonora sārtenajam pleiķim. «Šodien ne degunu nav izbāzis aiz durvīm …»

—    Redz, redz, — Stonors sacīja, vērodams aparāta šautru.

—    Vai ir kas jauns? — Lovs interesējās.

—    Nekā sevišķa nav. Tikai liels urāna procents.

—     Tātad tomēr vērtīga atradne, — Lovs žāvādamies nomurmināja.

—     Gauži vērtīga, — Stonors pacēla galvu. — Jāuzsver, ka šis ir pirmais Antarktīdā uzietais urāns, un šī mana bagātā atradne kļūs slavena visā pasaulē.

—    Kāpēc tad mēs nesteidzamies paziņot visai pasaulei par tavu atklājumu? . . .

—    Pagaidām nedrīkstam. Šefi nevēlas, ka krievi pa īstam sāk meklēt Antarktīdā urānu.

—     Jūs laikam domājat, ka krievi dumjāki par jums, — Lovs iesmējās. — Stonor, ticiet man, viņi šeit paveikuši vairāk nekā mēs.

—     Urānu viņi nav atraduši. Krievi regulāri ziņo par saviem atklājumiem. Turklāt pētnieku lielākā daļa atzīst, ka Antarktīdā urāna vispār neesot.

—    Kāda jēga jūsu atradumam? Nolādētie kalni ar saviem urāna iežiem trīssimt jūdžu no krasta. Ellišķīgs sals, aukas, sniega vētras. . . Atstiept šeit sešus neprāšus un pamest uz veselu gadu — to jau vēl var. Bet iekārtot šeit raktuves… to nedarītu pat krievi.

—     Vai jums ir gadījies būt Ziemeļkanādas urāna raktuvēs? — Stonors domīgi jautāja, svaidīdams saujā melnu kristālu drūzu ar dzeltena un oranža okera apsūbējumu.

Lovs pamāja ar galvu.

—     Ziemeļkanādā urāna procents piecdesmit reižu mazāks un klimatiskie apstākļi tikai nedaudz labāki nekā te. Aprēķins gauži vienkāršs . . . Tādu atradni, kada ir šeit, Antarktīdā, izdevīgi būtu ekspluatēt pat uz Mēness.