Dārdu aizas noslēpums

Es vairs nedzirdēju, ko viņš tur murmina. Domāju tikai par auklu, kas žņaudza manas rokas. Vai izdosies to pārgriezt? Sasprindzinājumā drebēju sīkiem drebuļiem. Beidzot auklas kļuva vaļīgas. Plaukstas bija brivas. Pakustināju elkoņus, jutu, ka brīvi ir arī tie. Cieši sažņaudzu delnā naža spalu. Tiesa, tas bija vienkāršs mednieka nazis, bet cita ieroča man nebija. Kājas vēl cieši sasaistītas. Nevarēju cerēt, ka ar vienu lēcienu nokļūšu pie galda, uz kura nolikta mana pistole. Jāgaida, kamēr Persijs pagriežas sāņus. Bet viņš bija jutis kaut ko nelādzīgu. Pusvārdā izbeidza muldēšanu un steigšus pienāca klāt, nenolaizdams acu no manas sviedriem pārplūdušās sejas.

— Profesor, liekas, jums te neērta gulēšana, — viņš ierunājās un grasījās pataustīt jau atslābušās auklas.

Tanī pašā mirklī, cik jaudas, iespēru viņam ar sasietajām kājām. Viņš nokrita zemē kā maiss, apgāzdams arī galdu. Lūza atbalsta kārts, telts sabruka un apklāja mūs abus.

Dažos mirkļos pārgriezu auklas un aši izlīdu no brezenta apakšas. Bet arī Persijs bija paspējis uzstutēties kājās. Taisni nostāvēt viņš nespēja, seja bija saviebta sāpēs, taču rokā pistole.

— Ak tad tev šitādi niķi, — viņš sēca, nākdams man klāt. — Un es vēl gribēju atpestīt tevi no mokām. Bet tagad sašaušu abas kājas un dzīvu iesviedīšu tevi pie tava zvīņneša. — Persijs ņirdzīgi iesmējās, pacēla pistoli un tēmēja uz mani. — Smejas tas, kas smejas pēdējais . ..

Viņa pēdējo vārdu nomāca šāviena dārds. Man tas šķita apbrīnojami tāls. Dīvaini, es pat nejutu sāpes un aizvien vēl cieši žņaudzu delnā naža spalu.

Pēkšņi pamanīju, ka Persija ģīmis pavisam pārvērties. Acīs traka izbrīna, un viņš lēni atslīga augšpēdu.

Paskatījos atpakaļ. Ar karabīni rokā šurp skrēja Kvali. -

Šīs rindas beidzu rakstīt sanatorijā Polijas Sudetos. Ir pavasaris. Pa atvērto logu istabā lūkojas jaunu bērzu vārās lapiņas. Tālumā aiz ziedošiem dārziem un sarkaniem kārniņu jumtiem mirdz baltā, skaistā Sņežkas smaile. Tiklīdz atgriezos dzimtenē, biedri ievietoja mani šajā sanatorijā, un es te ārstējos jau vairākus mēnešus.

Daudz esmu domājis. . . Vecā parka vientuļajās gatvēs un pie rakstāmgalda savā istabiņā atkal un atkal spilgti atceros pēdējo gadu notikumus.

Protams, citādi rīkoties nevarēju. Mana īstā vieta ir šeit, tikai šeit, Polijā, kas tik viesmīlīgi mani uzņēma pēc daudzajiem svešumā pavadītajiem gadiem.

Ka mana īstā vieta ir šeit, to es sapratu arī agrāk. Sazvērestība, par kuras upuri gandrīz kļuvu, tikai pa.itnuāja mana sen pārdomātā lēmuma realizēšanu. Mister Leslij Beiz, mēs esam ienaidnieki. Un ne tikai tāpēc, ka jūs mani gribējāt upurēt savas mantkāres labad. Mēs esam dažādu pasauļu būtnes, cilvēku un dinozauru pasauļu būtnes. Pirmajās nedēļās pēc atgriešanās dzimtenē nespēju naktīs glābties no murgiem. Visbiežāk mani mocīja šāda aina: elegants vīrs ar nelielu vēderiņu un zelta zobiem ienāk manā palātā. Paspēris dažus soļus, viņš ir jau gaišā taisnstūrī, ko mēness uzzīmējis uz parketa, un es redzu, ka ienācējs ir misters Leslijs Beizs. Viņš aicina mani noslēgt līgumu, pūlas pierunāt, čukst par naudu un tad uzreiz pārvēršas par tirānozauru. Briesmonis čāpo tuvāk, atver baismīgos žokļus; es pūlos aizbēgt, saucu palīgā . . . Pēc tam ierodas Kvali, aizdzen riebīgo nezvēru, mierina mani, ņem aiz rokas, ved uz upes krastu, dod dzert dzidru, dzestru ūdeni. . . Beidzot miglā visi rēgi izklīda, un es ieraudzīju dežurējošo māsu ar glāzi rokā.

Tagad šādi sapņi man vairs nerādās. Drīz braukšu uz Krakovu; tur mani gaida darbs.

Bet tālajā Kongo vēl plosās karš. Kvali izcīna brīvību savai dzimtenei.

Bieži domāju par Kvali.

Toreiz, tanī briesmīgajā dienā, mēs noslēdzām ar viņu brālības savienību pie Persija Vufa līķa.

Šāda doma radās pēkšņi, un tā vairs nebija apslāpējama. Man un Kvali pietika viena skatiena, lai mēs abi saprastos. Mūsu aiziešanai no dinozauru pasaules vajadzēja izskanēt kā visai dinozauru pasaulei raidītam izaicinājumam. Mēs neatgriezīsimies pa to ceļu, pa kuru nācām šurp. Misters Leslijs Beizs nekad nedabūs zvīņnesi. Paleontologa Zbigņeva Turska pēdējais darbs dinozauru pasaulē paliks nepabeigts.

Aizrakstīju Džonsonam īsu zīmīti. Varbūt vecais mednieks pat neizprata, kas tur sacīts. Mēs aprakām Mgoras mirstīgās atliekas. Pie Vufa līķa pat nepieskārāmies.

Pēc tam pievērsāmies pašam galvenajam. Ieliku dažas dinamīta patronas starp baļķiem, kas aizsprostoja izeju no zvīņneša sprosta, un aizdedzināju auklu. Abi ar Kvali paslēpāmies aiz klints. Nodārdēja sprādziens. Baļķu siena sagāzās. Mēs gaidījām. Pagāja brīdis, un smagie briesmoņa lēcieni vēstīja, ka zvīņnesis izkļuvis brīvībā. Kā milzīga varde viņš lēca uz upi, smagi iezvēlās ūdenī un, krokodilus biedēdams, peldēja uz ezera pusi.

Ielikām mugursomās nedaudz pārtikas. Iebāzu arī kinofilmas un dienasgrāmatas, un mēs devāmies uz ziemeļiem, džungļos. Iestājās nakts, un notālēm skanēja zobgalīgi, skaļi smiekli.

Kvali apstājās un vērīgi klausījās.

—   Hiēna smejas, — viņš sacīja. — Droši vien par Persiju Uhu. Ai, ai.. .

Hiēnas tomēr smējās pēdējās.