Dārdu aizas noslēpums

Garo niedru sienā ieraudzījām lielu robu, un tanī kādus desmit metrus no krasta uzsvempās stāvus kaut kas milzīgs, līdzīgs baismīgam krokodilam, kurš uzslējies pakaļkājās. Zaigoja spīdošās, zeltaini zaļganās zvīņas. Milzīgā, asinssārtā rīkle plati pavērās, un žokļos jau rēgojās divas rindas zobu, tik asu kā dunči. Atspēries pret zemi ar varenām pleznām, nezvērs lēca uz plostu, bet tas vēl slīdēja uz priekšu, un briesmonis ar traku brīkšķi iegāzās biezuklājā. Nodārdēja šāvieni. Džonsons izšāva tikai reiz. Es iztukšoju visu aptveri tanī virzienā, kur lūza un brākšķēja niedres un strūklām šļāca augšup ūdens un šķidru dubļu šaltis.

Nepaspēju no jauna pielādēt karabīni, kad niedres pašķīrās un milzīgais zeltaini zaļais tirānozaurs blunkšķēdams ieslīdēja ūdenī. Pirms zvīņnesis vēl nebija ieniris, Džonsons izšāva divas reizes. Plosts sasvērās, un tā priekšgalā uz baļķiem ieraudzījām vispirms drausmīgu ķetnu ar līkiem nagiem un tūlīt ari briesmoņa galvu.

Neilona virves pārtrūka kā tievi diegi, un mūsu «kuģis» sāka irt. Tomēr plēsīgais nezvērs jau bija smagi ievainots, viņa kustības gausākas un ne tik spēcīgas kā pirms brīža. Kvali iegrūda briesmonim rīklē lielo stūres airi. Zvīņnesis mirkli it kā sastinga, cīnīdamies aci pret aci ar cilvēku, kurš nelaida laukā no rokām airi. Un ar to bija gana. Džonsons atkal izšāva divas reizes. Briesmoņa galva pazuda zem plosta. Salauzto airi arvien vēl turēja rokā Kvali.

—   Darīts, — Džonsons sacīja un nolaida karabīni.

Es vēl neticēju un steigšus ielādēju jaunu aptveri.

—   Tūlīt viņš atkal būs klāt!

—   Darīts, — Džonsons atkārtoja un apsēdās uz kastes. — Tas ir pagalam. Pa vienai sprāgstošai lodei katrā acī. . .

—   Jūs taču būsiet sabojājis galvaskausu! — neko nepadomādams, iesaucos.

—   Lai viņš nesabojātu jūsējo, — Džonsons pavīpsnāja.

Melnie mednieki ar klusu sajūsmu blenza uz Džonsonu. Viņi nespēja izteikt ne vārda. Tikai klakšķināja mēli un šūpoja galvu.

Brīdi vēl pagaidījām, zvīņnesis vairs nerādījās.

—   Mēģināsim sameklēt, kur viņš ir, — Džonsons sacīja.

Kamēr daži mednieki laboja plostu, mēs ar Džonsonu iemetām attekā tērauda žākaru. Jutāmies gauži pārsteigti. Attekas dziļums šinī vietā pārsniedza trīsdesmit metru. Gultni nekādi nespējām sasniegt.

Biju gluži izmisis. Esam nošāvuši mūsdienu tirānozauru, bet nevaram dabūt rokā! . . .

—    Varbūt uznirs, — Džonsons mani mierināja.

Taču uz to bija maz cerību.

Plosts jau sen bija salabots, bet es arvien vēl mēģināju sataustīt attekas gultni. Izrādījās, ka atteka ir rene ar gandrīz stateniskiem krastiem. Pat tieši blakus niedru biezoknim dziļums sasniedza divdesmit metrus.

Melno mednieku bojā eja, risks, kuram mēs visi sevi pakļāvām, — izrādījās, ka tas viss bijis veltīgi.

Zvīņnesi varējām uzskatīt par zudušu . . . Tikko savaldījos, nepateicis skarbus un aizvainojošus vārdus Džonsonam, lai gan lieliski sapratu: ja nebūtu šāvis viņš, mēs visi laikam jau būtu noslīkuši vai saplosīti.

Skaļi pasacīju pavisam ko citu:

—    Neveicas gan mums! .. . Vienīgās zīmes, kas palikušas, dziļie nagu ieskrambājumi plosta baļķos.

—    Mazliet palicis, — iebilda Kvali, kurš dzirdēja manus vārdus. — Lūdzu, ņem …

Viņš man sniedza aira galu, ko zvīņnesis pirmīt bija sakampis zobos. Mitrajā koksnē iesprūdis ass, smails apmēram desmit centimetrus garš zobs. Labs tas pats.

Airētāji nostājās savās vietās, un devāmies atceļā. Kad plosts slīdēja garām izdangātajām niedrēm, atkal elpu aizcirta drausmīgā smirdoņa.

—    Šeit taču bija nezvēra midzenis, — Džonsons piebilda. — Vajadzētu paskatīties, kas tur ir.

Degunus aizspieduši, piestūrējām pie niedrēm. Džonsons pirmais izlēca purvainajā krastā, izlauzītās, samīdītās niedrēs.

—    Te nu gan ir traka dvaka, -— vecais mednieks purpināja, aizklādams degunu un muti ar kabatas lakatiņu.

Kvali izkāpa krastā tūlīt pēc Džonsona. Es jau gribēju sekot viņu priekšzīmei, bet pēkšņi niedru biezuklājā kaut kas iebrikšķējās.

—    Pagaidiet! — uzkliedza Džonsons, piesviezdams pie vaiga bises laidni.

«Vēl viens tirānozaurs,*man pazibēja prātā.

Bet mednieks jau nolaida ieroci.

—    Tūlīt stiepiet šurp tīklus! —viņš sauca. — Te ir viens mazulis. Pamēģināsim dabūt rokā dzīvu.

Pamāju melnajiem karavīriem, viņi paķēra uz plosta nolikto tīklu, neilona auklu rituļus un stēidzās iekšā niedrājā. Es viņiem sekoju.

Izrādījās, ka «mazulis» ir gandrīz trīs metrus garš zvērs ar zeltaini brūnām zvīņām. Ieraugot medniekus, kas viņu bija ielenkuši, zaurs uzslējās pakaļkājās un grasījās lēkt mums virsū. Bet tobrīd nosvilpa elastīgie neilona laso, u.n cilpu sažņaugtais jaunais plēsoņa atkrita uz muguras. Taču tūlīt viņš pārrāva dažas auklas, tomēr nēģeri steigšus laida darbā tīklu, un mēs sapratām, ka esam uzvarējuši. Laikam to nojauta arī zvīņnesis. Viņš plati atpleta žokļus un sērīgi iebrēcās, brēciens sākās ar tādu kā svilpšanu un beidzās ar kvākstēšanu.

Melnie mednieki auroja aiz prieka.

—    Ko viņi tur kliedz? — es jautāju Kvali.

—    Tagad viņi saprot, kas bijuši tie ļaunie gari.