Dārdu aizas noslēpums

Taču mūsu prieki bija pāragrs. No tālienes — no biezokņa viņas malas sadzirdējām nesalīdzināmi spēcīgāku atbildes saucienu — šņākšanu un svilpšanu, kas izvērtās par traku ņaudēšanu.

—    Vēl viens lielais zvīņnesis! — Džonsons kliedza. — Veicīgāk! . . . Kamēr tas nezvērs vēl tālu.

Nēģeri darīja, ko spēja, un pēc brīža tīklos sapīto un virvēs sasaistīto jauno tirānozauru jau stiepām uz krastu.

Atkal sadzirdējām šņākšanu un kvākstēšanu. Tagad jau tuvāk. Bet «mazulis» nespēja atbildēt. Viņa žokļus cieši žņaudza neilona auklas.

Vēl viens brīdis — un jaunais zvīņnesis bija piesiets pie bambusa plosta, ko nolaidām ūdenī un vilkām līdzi tauvā.

—    Uz priekšu, ātrāk! — Džonsons sauca.

Nēģeri sāka airēt, cik jaudas, un pēc laiciņa smirdīgais midzenis jau bija aiz muguras.

Es ar Džonsonu stāvējām plosta pakaļgalā, karabīnes pacēluši, lai ik mirkli varētu šaut. Taču trešais tirānozaurs tomēr nerādījās. Vēlreiz atskanēja viņa balss, bet tagad jau tālāk.

Lielais zvīņnesis devās projām uz pretējo pusi. Atviegloti nopūtāmies un paraudzījāmies cits uz citu. Saplēstos apģērbos, no galvas līdz kājām notraipljušies ar smirdīgiem dubļiem, gar niedru stublājiem saskrāpējušies, mēs paši izskatījāmies pēc aizvēsturiskiem briesmoņiem.

Bet bijām tomēr uzvarējuši. To apzinoties, kļuva viegli un līksmi ap sirdi.

Plosti jau iebrauca ezerā. Nolikām karabīnes un spiedām cits citam roku. Dažus metrus atstatu uz bambusa plosta gulēja sasaistītais zeltaini brūnais jaunais tirānozaurs . . . Mūsu tirānozaurs.

Melnie karavīri dūšīgi cilāja smagos airus un skaļi dziedāja par uzvaru: visi par vienu un katrs savā meldijā. Niedrāju biezoknis ar šaušalīgajiem iemītniekiem attālinājās arvien vairāk un beidzot vairs vīdēja

tikai kā tumša svītriņa pie tālā apvāršņa.

*

Dzeltensārtā saules ripa jau grima biezajā purva miglas autā, kad mūsu plosts piestāja pie krasta nometnes tuvumā. Aiz noguruma nespējām vairs pavilkt kājas, bet par atpūtu vēl nevarēja būt ne runas. Vajadzēja iekārtot drošu sprostu mūsu gūsteknim. Metāla būru režģi vēl atradās galvenajā nometnē. Daļu no tiem nēģeri atnesīs tikai rīt pievakarē. Baidījos, ka režģu nepietiks, un nolēmu sarunāties ar galveno nometni pa radio. Ļoti brīnījos, radioaparātu nekur neredzēdams. Sargi teica, ka «runājošo kasti» aizvedis līdzi lielais baltais Uhs — tā viņi dēvēja manu vietnieku.

Persija nelādzīgā rīcība mani sadusmoja. Kādēļ viņam ceļā vajadzīgs radio? Viņa iedomas dēļ esam palikuši bez iespējas sazināties. Mistera Leslija Beiza uztieptais vietnieks man sagādāja tikai nepatikšanas. Cieši nolēmu atbrīvoties no viņa, tiklīdz radīsies izdevība, un sīki jo sīki aizrakstīt «Amerikas zvēru dārzu karalim», kāpēc esmu padzinis savu palīgu.

Bet pagaidām jauno tirānozauru vajadzēja kaut kur novietot. Netālu no ūdenskrituma klintī bija dziļa plaisa. Sienas pilnīgi stāvas un tik augstas, ka zvīņnesis nevarētu izlēkt laukā. Lielo plostu izjaucām, no plosta baļķiem sameistarojām stiprus vārtus, kas droši aizsprostotu izeju no plaisas. Izveidojās kaut kas līdzīgs trīsstūrainai akai — divas sienas no klints, trešā — no zemē ieraktiem baļķiem, kurus vēl nostiprinājām ar resniem šķērskokiem.

Bambusa plostu un sasaistīto zvīņnesi ar tauvām ielaidām plaisā. Plosts tagad karājās pie klintssienas. Atbrīvojām zvīņnesi no tikla un dažām virvēm. Pārējās viņš sarāva un pats noslīdēja no plosta plaisas dibenā. Lielā steigā uzrāvām plostu augšā. Mūsu gūsteknis tagad tupēja savā improvizētajā sprostā.

Sakumā domājām, ka viņš svaidīsies no vienas sienas uz otru, mēģinās salauzt baļķu režģi, bet tirānozaurs apgulās plaisas kaktā uz valgām smiltīm un tikai laiku pa laikam plātīja milzīgos žokļus un šņakstināja zobus. Tumsā viņa acis zaigoja zaļgani violetas. Nospriedām, ka «mazulis» ir izsalcis, un iesviedām bedrē lielus antilopes gaļas gabalus. Tirānozaurs pat nepakustējās.

—    Ceļojumā noguris, — Džonsons, pats būdams nokusis, pajokoja, un mēs lēnītēm slājām uz savām teltīm.

Kad pamodos, saule jau bija augstu. Tūlīt iedomājos par zvīņnesi. Vai nav izlauzies no sprosta, vai nav nosprādzis? …

—   Viss kārtībā, — Džonsons mani nomierināja. — Gaļu aprijis un grib vēl. Jeu izmēģināja, cik stiprs mūsu baļķu režģis. Drošs paliek drošs — ārpusē sakrāvām vēl akmeņus.

Paēdis brokastis, devos pie mūsu gūstekņa.

«Mazulis» vairs neizskatījās tik miermīlīgs kā nakti.

Mani ieraudzījis, viņš uzslējās pakaļkājās un, zobainos žokļus plati iepletis, neganti šņāca. Viņa augums krietni pārsniedza liela ķengura augumu.

Lēkādams uz pakaļkājām, zvīņnesis pievilka pie krūtažas īsās priekšējās ķetnas ar gariem, līkiem nagiem. Galva izskatījās pēc krokodila galvas, tikai šaurāka, un pakausi rotāja robota asu kaula izaugumu sekste. Žokļi gandrīz metru gari. Resnais, lokanais kakls pamazām pārgāja rumpī, kas uz leju kļuva arvien platāks. Starp pakaļējo ķetnu pirkstiem biezas peldplēves. Uz platās, plakanās astes balstījās rumpis, rāpulim paceļoties uz pakaļkājām. Šī bija vakar nošautā nezvēra lieliska miniatūra.