Dārdu aizas noslēpums

—   Nekas sevišķs! . .. Mūs apciemoja «Jaunais gars». Viņš bija tik izmanīgs, ka pārsteidza mūs kā puikas. Divi nēģeri jau paradīzē, trešais tur nokļūs pirms saules rieta.

—    Stāstiet skaidri, kas te noticis.

—   Lai izklāsta viņš, — Džonsons pamāja ar galvu uz Persija Vufa pusi. — Viņš noskatījās visu izrādi, es tikai pēdējo cēlienu.

Raudzījos uz Persiju.

—    Nolēmu izpeldēties, — Persijs teica, vairīdamies palūkoties man acīs, — un pavēlēju nēģeriem aizbiedēt krokodilus. Nēģeri sacēla krastā ellīgu troksni, pēc tam iebrida ezerā un ar pītu žogu gribēja norobežot peldu vietu. Tobrīd stāvēju augšā dažus metrus no krasta un raudzījos uz ezera pusi. Pēkšņi pamanīju upē kaut ko melnu. Tas ātri slīdēja pret straumi un izskatījās pēc nelielas zemūdenes. Kad melnais dzīvnieks piepeldeja tuvāk, domāju, ka tas ir kāds milzumliels krokodils. Purns kādus trīs metrus garš, un zobi šitādi te … — Persijs parādīja ar roku, cik gari bijuši zobi.

—    Vajadzēja brīdināt nēģerus par draudošām briesmām, nevis zobos skatīties, — Džonsons skarbi sacīja.

—     Un zobi šitādi te, — Persijs atkārtoja, nelikdamies ne zinis par Džonsona teikto. — Kad nēģeri nezvēru pamanīja, viņi muka uz visām pusēm, bet bija jau par vēlu. Tas briesmonis izbrida seklumā, pacēlās uz pakaļkājām un vienā lēcienā jau atradās krastā.

Sapratu, ka šis ir tas pats šausmonis, kas redzams Ričarda fotogrāfijā. Zvēru jums, ka tas bija elles izdzimtenis. Viņš lec kā sienāzis, par spīti savam milzīgajam rumpim. Vienā mirklī panāca nēģeri, saplosīja gabalos un aprija manu acu priekšā. — Persija balss iedrebējās. — Zvēru — tas viss ilga tikai dažas sekundes. Pēc tam baigais plēsoņa pielēca pie otra nēģera, kas mukdams bija paklupis uz koka saknes un laikam pamežģījis kāju. Ja jūs būtu dzirdējis, kā viņš bļāva! Šāvu briesmonim ar pistoli, bet apzvēru . . .

—    Viņš melo, — Džoņsons nenocietās, — viņš šāva mazliet vēlāk, kad no" tirānozaura vairs nebija ne vēsts.

—     Šāvu nezvēram ar pistoli, — Persijs tiepīgi atkārtoja, pat nepaskatījies uz mednieku, — bet lodes viņam tikpat kā zirņi. Kāds nēģeris, liekas, Mulu, metās uz priekšu un trieca zaura rumpī šķēpu. Tas nolūza kā sērkociņš, šausmonis aizsvieda nēģeri ar astes sitienu, pakampa upuri un ielēca upē. Tobrīd atskrēja Džonsons…

—    Tam mākošajam sātanam salaidu ribās vismaz desmit lodes, — mednieks aizsmakušā balsī teica. — Viena no. lodēm viņam nepavisam nebija pa prātam, viņš tūlīt nogrima. Jau nospriedām, ka pagalam ir. Bet nezvērs iznira pa lielu gabalu un ar trešo ātrumu iedrāzās ezerā, tomēr neizlaizdams no žokļiem nēģeri, kas bija gandrīz pārkosts uz pusēm.

—    Kā klājas Mulu? — es jautāju.

Bezcerīgā stāvoklī. Daudzās vietās lauzti kauli, Iedragāts galvaskauss. L^bi, ka nesamaņā..,

Melnie karavīri, kuri stāvēja pie mirēja, sāka vaimanāt: sākumā paklusām, pēc tam arvien skaļāk uo skaļāk.

Steigšus izgāju no telts.

Pie manis pienāca Kvali.

— Mulu pagalam, — viņš klusi sacīja.

Pa Kvali melno, sakropļoto vaigu noritēja asara.

*

Apbedīšanas ceremonija notika, gaismai austot, un pēc tam tūlīt sākām siet lielu plostu. Sašautais tirānozaurs bija pārpeldējis pāri ezeram un ielēcis pretējā krasta niedrājā. Nospriedām vajāt viņu, braukdami ar lielu, smagu plostu. Aprēķinājām — ja zvīņnesis nebūs nosprādzis no lodēm, tad pēc vienas dienas un nakts katrā ziņā būs stipri novārdzis un mēs viņu spēsim galīgi pieveikt. Saņemt šo briesmoni dzīvu — par to nemaz nebija ko domāt. Labi būtu, ja šoreiz iegūtu nezvēra ādu, galvaskausu un kādus kaulus. Mani sevišķi interesēja, kādas ir viņa pakaļkājas, ar kurām šāds milzenis spēja lēkt kā ķengurs.

Zvīņneša vajāšanā vajadzēja piedalīties Džonsonam, man, ceļvedim Kvali un vēl deviņiem melnajiem karavīriem. Persiju Vufu ar pārējiem nesējiem nolēmu sūtīt uz galveno nometni pēc citām mantām. Mans vietnieks neiebilda, ka viņam uzticēts šāds uzdevums.

Nākošajā dienā mazā gaismiņā plosts bija gatavs. Seši gari baļķi, katrs tik resns, ka to spētu aptvert tikai divi vīri, pamatīgi sasieti kopā ar neilona virvēm. Tik smagam «kuģim» ne visai bīstams būtu pat tirānozaurs. Trīs pāri airu un trīsstūra bura, kas piestiprināta pie gara masta, deva iespēju sasniegt nepieciešamo ātrumu. Uz lielā plosta uzvilkām vienu mazāku — bambusa stumbru plostiņu.

Bambusa plosts varēja noderēt, braucot pa šaurām, līkumainām attekām ezera viņā pusē. Mūsu kravā bija ieroči, virves, stipri neilona tīkli un divas kastes ar pārtiku. Jāpiebilst, ka nepavisam nedomājām pārnakšņot ezera pretējā krastā.

Tagad bija jāizraugās līdzbraucēji no melno karavīru vidus. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli. Tirānozaurs bija tā pārbiedējis nēģerus, ka sākumā tie strikti atteicās braukt mums līdzi. Ne mana pierunāšana un solījumi, ne Persija Vufa draudi, ne Džonsona autoritāte nespēja grozīt viņu prātu. Nezvēra radītās bailes bija apslāpējušas pat nikno vēlēšanos atriebt biedru nāvi. Mednieki, zobus sakoduši, neteica ne vārda un noraidoši grozīja galvas. Neviens no viņiem nevēlējās spert savu kāju uz virvēm sasaistītiem plosta baļķiem.