Dārdu aizas noslēpums

—    Bet varbūt mazāk, — es pašaubījos.

—    Nē…

Arī šis laika posms atbilda manām aizdomām. Tagad vajadzēja pārliecināties, vai nelaimīgais Grdička tiešām bijis šeit kopā ar kādu citu balto.

—    Kvali ir drosmīgs karavīrs un veikls mednieks, — es teicu. — Bet vai Kvali var pateikt, cik vīri kurinājuši šo ugunskuru?

Jaunais nēģeris sarauca pieri, pagrozīja galvu, pēc tam nometās ceļos un vēlreiz pārmeklēja pelnu kārtiņu. Es vērīgi apskatīju pļaviņu, bet neatradu neko it veribas cienīgu. Pēc tam kad šajā pļaviņā bijuši cilvēki, ir lijušas tropu lietus gāzes. Tās aizskalojušas visas pēdas.

Kvali arvien vēl rāpoja pa pļaviņu, uzmanīgi pašķirdams zāles stiebrus un vērīgi lūkodamies sarkanajā augsnē. Atsēdos uz akmens un gaidīju. Beidzot nēģeris piecēlās kājās un pienāca pie manis.

—    Kvali domā tā, — viņš sāka. — Cilvēki te bijuši divas reizes. . . Kvali atrada otru ugunskuru. Vienu reizi bija divi baltie un nēģeris. Otru reizi — divi baltie. Viens baltais pīpē pīpe, otrs pīpē papirosu, lūk! —Kvali sniedza man papīra iemuti, uz kuras vēl varēja saskatīt čehu lauvas zīmējumu un uzrakstu «Brno». — Viens baltais valkā zābaku ar dzeltens naglu. — Kvali man iedeva vara naglas galviņu; tādas naglas daudzi Āfrikas mednieki sadzen zābaku zolēs. — Viens baltais, — Kvali turpināja, — šāva ar lielu karabīni, tādu te! — Kvali sniedza man lodi, tā bija gandrīz vai astotā kalibra.

Tas viss izskatījās pēc brīnuma.

—   Kā tu uzzināji, ka te bijuši gan baltie, gan nēģeri? — es šaubīdamies jautāju.

—   Kauli, — Kvali skaidroja. — Baltais cilvēks kaulu negrauž; nēģeris grauž. Viens ugunskurs — ēdis baltais un nēģeris… Otrs ugunskurs — ēdis baltais. Nēģeris ēdis nava.

—   Saprotu, — es sacīju. — Bet kurš ugunskurs bijis pirmais?

—   Tas, kur ēdis nēģeris un baltais, — Kvali nešaubīgi atbildēja.

—    Kur palikuši nēģeri?

—    Priekšniek, Kvali nezina.

—   Man šķiet, — es lēni sacīju, raudzīdamies acīs ceļabiedram, — ka viens baltais šeit noslepkavots… Tas, kuram bijis aparāts, ko tu atradi aizā. Sīs aizdomas jāpārbauda.

—    Kā jāpārbauda? — Kvali nesaprata.

—    Jāatrod viņa līķis vai kauli.

—   Nevar jāatrod? — nēģeris iebilda. — Hiēnas, priekšniek. Ļoti daudz hiēnas. Visu aizstiepj, neko neatstāj .

— Tomēr pameģinasim. Kvali ir ļoti veikls pedu izsekotājs.

Nēģeris pašapzinīgi izslējās vēl staltāks.

Turpinājām meklēšanu pļaviņas tiešajā apkaimē. Taču šoreiz pat Kvali lielā māka nelīdzēja nenieka. Vairak neko neatradām.

Saule jau slīdēja uz vakara pusi. Bija jādodas atpakaļ.

Kinokameras atliekas, stikla drumslas, papirosa galu un lodi ietinām papīrī, Kvali sainīti ielika mugursomā, kur jau bija kalnu iežu paraugi.

Ceļā uz nometni vēlreiz domas iztēlojos nozieguma ainu. Divi baltie un divi nēģeri dodas džungļos. Viņi sasniedz ilgi meklēto augstieni. Viens filmē savvaļas dzīvniekus, otrs filmētāju apsargā šajos bīstamajos gājienos. Nometni viņi iekārto gleznainā pļaviņā virs aizas. Visi četri dodas tālā gājienā uz ezeru. Tirānozaura iztramdīts, baltais degunradzis uzbrūk mazajai ekspedīcijai. Abi nēģeri samīti. Mednieks degunradzi nāvīgi ievaino, taču mednieks un kinooperators nepaspēj pieiet pie tā. Degunradzis vēl kārpās nāves mokās, kad turpat blakus parādās milzīgais briesmonis tirānozaurs. Kinokamera dūc. Operators paspēj uzņemt dažus kadrus. Bet mednieks neuzdrošinās šaūt. Viņš nav pārliecināts, ka spēs aizbaidīt lielo nezvēru^ Kamēr tirānozaurs plosa nošauto degunradzi, operators un mednieks atstāj kaujas lauku. Viņi atgriežas savā nometnē virs aizas. Bet tagad viņi ir vairs tikai divi. Viņi kļuvuši par sensācijas īpašniekiem, kura var dot slavu un naudu. Bet, patiesību sakot, galvenā persona ir un paliek kinooperators. Viņš paspējis uzfilmēt briesmoni. Otrā rītā sākas ķilda, kas beidzas ar šāvienu no astotā kalibra bises. Operators pakrīt, viņš ir miris. Mednieks izrauj no aparāta kaseti ar filmu. Kinokameru iesviež aizā. Tagad sensācija pieder viņam vienam pašam. Mednieks iekašā zemē līķi turpat pie nometnes un dodas atceļā. Pēc dažām nedēļām attīsta kinofilmu un fotogrāfiju nosūta savam patronam — misteram Leslijam Beizam …

Viss it kā saskan. Neskaidrs tikai viens, kur palikusi kinofilma un kāda loma šajā notikumā Džekam Džonsonam.

—    Kvali, — uzrunāju nēģeri. — Es negribētu, ka par mūsu šīsdienas atklājumu kāds ko uzzina. Neviens, saproti, neviens pagaidām nedrīkst zināt, ka atradām nometni, sadauzīto aparātu, papirosu un lodi. Vai saprati?

—   Kvali saprot, priekšniek. Kvali būs mēms kā karablns, kad aizslēgs izvilkts.

Mēs noslēdzām klusēšanas savienību.

Tiklīdz tuvojāmies nometnei, tūlīt jutu: mūsu prombūtnes laikā kaut kas noticis. Melnie mednieki, ne vārda neteikdami, stāvēja visapkārt nekustīgam, baltam augumam, kas gulēja zemē. Neviens pat nepaskatījās uz mani un Kvali.

Džonsons un Persijs Vufs sēdēja pie telts. Abi izskatījās visai sapīkuši.

—    Šef, žēl, ka jūs te nebijāt, — Džonsons teica, uz manu labvakaru neatbildējis. — Daudz ko esat palaidis garām . . .

—    Kas noticis?