Dārdu aizas noslēpums

—   Atzīstu par savu pienākumu jūs nopietni brīdināt, — Persijs piemiedza acis. — Šī ir Beļģijas teritorija. Jūs sagādāsiet ekspedīcijai lielas nepatikšanas. Tiklīdz beļģieši uzzinās, būs tracis.

—   Nekāda trača nebūs, protams, ja kāds no klātesošiem negribēs to sacelt. Par šiem nēģeriem es galvoju, par sevi un Džonsonu ari, tātad . . .

—   Es protestēju! — Persijs kliedza. — Protestēju, būdams baltais! Tas ir noziegums!

Kvali satraukti un neizpratnē raudzījās gan uz mani un karabīni, gan uz karabīni un Persiju.

Melnie karavīri cits citam kaut ko čukstēja.

—    Zināt ko, vācieties prom ar labu, — es klusi sacīju Persijam. — Ja negribat piedzīvot traci šeit, tūliņ pat. Un no tā jums nekāda prieka nebūs . . .

—   Bet ekspedīcijas īpašums … — Persijs neatlaidās.

—     Labi, — es sacīju un iedevu karabīni Džonso-

nam, kas man stāvēja blakus. — Ekspedīcijas īpašums netiks skarts.

Kvali panācās soli tuvāk un gluži izmisis paraudzījās man acīs.

Apsviedos apkārt, iegāju savā teltī un pēc brītiņa nācu atpakaļ, nesdams līdzi pats savu desmitpatronu karabīni ar sudraba inkrustācijām uz tumšās laides.

—   Nem! — es teicu, sniegdams karabīni ceļvedim Kvali.

Neģeris purinaja galvu, vēl neticedams, ka atdodu viņam savu ieroci.

—    Ņem! — es atkārtoju. — Tas pieder tev.

Džonsons iesmējās.

—   Smejas tas, kas smejas pēdējais, — Persijs saldenā balsi sacīja. — Pats pēdējais, mister Džonson. — Persijs pagriezās, lai ietu projām.

Kvali drudžaini nopūtās un saudzīgi saņēma manis sniegto karabīni.

—    Priekšniek, — viņš čukstēja, — … Kvali jums … Paldies.

Cieši paspiedu viņa roku un viņš manējo.

Tagad bijām noslēguši savstarpējas saprašanās savienību.

*

Pēc stundas Persijs Vufs ar Nkoru un Džonsons ar desmit melnajiem karavīriem devās projām no nometnes. Līdz pirmajai aizai viņiem bija jāiet kopā. No turienes Persijs un Nkora virzīsies tieši uz galveno nometni, bet Džonsons ies un meklēs apceļu, pa kuru varētu izbraukt automašīnas. Kvali aizgāja jau agrāk. Nepaspēju pat pavaicāt, vai viņš vēl atgriezīsies nometnē.

Persijs pirms aiziešanas pieklājīgi atsveicinājās no manis.

Stāvējām pie plaisas, kurā zvīņnesis aprija vēl vienu krokodilu. Persijs pameta acis uz nezvēru, tad paraudzījās uz mani, pasmīnēja, paraustīja plecus un tūlīt aizgāja.

Nometnē iestājās klusums. Neģerus biju aizsūtījis, lai viņi nomedī atkal kādu krokodilu mūsu gūsteknim,

un pats sāku attīstīt kinofilmu. Pēc tam ērti apsēdos ēnā un ierakstīju ekspedīcijas dienasgrāmatā pēdējā laika notikumus. Paspēju sīki attēlot, kā medījām tirānozaurus, aprakstīt jauno zvīņnešu sugu un to parašas, kad atnāca sūtnis no Džonsona.

īsā zīmītē vecais mednieks ziņoja, ka apkārtceļu esot atraduši, bet pāri vienai aizai būšot jāiekārto tilts. Džonsons lūdza, lai es sūtot viņam palīgā visus nenodarbinātos nēģerus, un apgalvoja, ka rīt pievakarē mašīnas jau būšot nometnē blakus ūdenskritumam.

Aizsūtīju visus melnos karavīrus palīgos Džonsonam. Nometnē kopā ar mani palika tikai Mgora, kura pienākums bija uzmanīt zvīņnesi un pagatavot vakariņas.

Viss ritēja kā pa diedziņu. Priecājos, ka rīt vai parīt varēsim doties atceļā, biju varen laimīgs, ka nevajag vēlreiz braukt nolādētajos niedrājos, domāju par atgriešanos dzimtenē. Dzimtenē pārbraukšu kā pirmais mūsdienu tirānozauru atradējs.

Domās jau plānoju jaunu ekspedīciju uz dinozauru novadu. Tai vajadzētu būt labi apgādātai starptautiskai zoologu un paleontologu ekspedīcijai. Būs jāņem līdzi arī motorlaivas un helikopteri.

Kāds nāca, domu ritējums izjuka. Paskatījos un ieraudzīju. .. Persiju Vufu. Viņa labā roka bija aptīta ar dvieli.

—   Vajadzēja nākt atpakaļ, — viņš steigšus sacīja. — Man iekoda čūska. Palīdziet!

Pietrūkos kājās. Tanī pašā mirklī drausmīgs sitiens pa žokli notrieca mani zemē. Zaudēju samaņu.

Pamodies no ģīboņa, jutu, ka nespēju pakustēties. Gulēju saliekamajā gultā, rokas un kājas bija cieši sasaistītas. Persijs sēdēja pie galda. Viņa priekšā pusizdzerta viskija pudele. Blakus pudelei uz galda — mana pistole.

Pamanījis, ka esmu atguvis samaņu, Persijs smagnēji piecēlās un pienāca pie manis.

—   Vai profesors jūtas labāk? — viņa balss skanēja gandrīz laipni. — Es sāku baidīties, ka būšu iegāzis pārāk spēcīgi.

—    Ko tas viss nozīmē? — es čukstēju.

—    Biju domājis, ka esat inteliģentāks, — Persijs klusu iesmējās. — Dinozauru mednieks! …

—    Jūs esat prātu zaudējis, — es kliedzu. — Mgora, nāciet šurp!

—    Nedariet muļķības! — Persijs iešņācās. — Nebļaustieties! … — Viņš iebāza man mutē lupatu vīšķi.

Taču melnais karavīrs manu saucienu bija dzirdējis, atskrēja un apstājās pie telts ieejas.

Persijs kaut ko viņam uzkliedza vietējā izloksnē. Vai tu redz, man ne prātā nebija nācis, ka šis riebeklis prot bantu cilts valodu.

Šaušalīga doma iešāvās prātā. Nēģeris izbrīiļa blenza uz mani, uz Persiju un atkal uz mani.

Persijs skarbi atkārtoja pavēli.

Nēģeris apgriezās apkārt un kaut kur skrēja.

Persijs lēnītēm paņēma no galda pistoli un izšāva, gandrīz netēmēdams. Melnais karavīrs bez viena vaida nogāzās knūpus zālē.