Dārdu aizas noslēpums

Biju paķēris līdzi kinoaparātu un uzņēmu vairākus desmitus metru filmas. Zvīņnesis gluži vai saprata, ka vajag pozēt. Viņš čāpoja uz pakaļkājām, brīžiem lēkāja pa plaisas gultni, atšiepa milzīgo rikli, it kā vēlēdamies parādīt baismīgos zobus.

Melnie mednieki atvilka nelielu krokodilu, ko nule bija nošāvuši krastā. Krokodilu iemetām sprostā. Tirānozaurs vienā lēcienā bija klāt, uzmina ar pakaļējo ķetnu krokodilam uz astes un īsā brīdī viņu saplosīja. Pēc maza laiciņa no krokodila vairs bija palikušas tikai kaulu drumslas, tirānozaurs apgulās klints ēnā un tagad nelikās par mums ne zinis.

—    Nevarēs viņu tik devīgi barot, — Džonsons norūpējies piebilda, — izaugs liels, iekām nebūsim vēl aizveduši viņu misteram Leslijam Beizam.

Norīkojuši sargus, kuriem zvīņnesis bija jāuzmana, atgriezāmies teltī.

Pievakarē nesējiem vajadzēja atgādāt no galvenās nometnes metāla režģu posmus.

Es jau lauzīju galvu, kā mēs spēsim aizvest tirānozauru uz Bumbas pilsētiņu.

Tomēr ne vakarā, ne nākamajā rītā nesēji neieradās. Nebija arī Persija Vufa. Nogaidījām vēl vienu dienu un atkal veltīgi. No galvenās nometnes neatnāca neviens. Tas šķita dīvaini. Uzmācās nelādzīgas domas. Džonsons bija noskaņots daudz optimistiskāk.

—    Puisis plītē . . . Žūpo tur dienu un nakti, — viņš sacīja, sūkdams pīpi.

Nolēmu pats otrā rītā doties uz galveno nometni, bet vēlu vakarā ieradās Persijs. Viņš bija paņēmis līdzi tikai piecus iedzimtos. Tie atnesa nedaudz pārtikas un kasti viskija. Neatstiepa ne sprostu, ne citus ekspedīcijas piederumus, kuri mums tik ļoti bija vajadzīgi. Pat radio un teodolītu esot atstājuši galvenajā nometnē.

Persijs bija labi izgulējies un noskuvies. Uzvalks žilbinoši balts. Uz maniem jautājumiem atbildēja it kā pieklājīgi, bet ar klaju ņirgāšanos.

—   Nepaņēmu. Nospriedu, ka nevajadzēs. Aizmirsu . . .

Padzirdējis, ka viens tirānozaurs nošauts, bet otrs atstiepts nometnē, Persijs izbrīnā savilka uzacis un, pārtraucis mani pusvārdā, teica, ka gribot redzēt iesprostoto zvīņnesi.

Nespēju savaldīties un rupji viņu izlamāju.

Persijs brīdi padomāja, it kā apsvērdams, ir vai nav vērts apvainoties, bet tad novēlēja man un Džonsonam labu nakti un devās apbrīnot tirānozauru.

Džonsons kaut ko purpināja par rupju skrošu lādiņu, ko vajadzētu kādam sadzīt dibenā, un pētīgi, uzacis drūmi saraucis, paskatījās uz mani.

—    Jau rītdien likšu viņam braukt uz Bumbu, — es sacīju.

—    Piesargieties no Persija, — vecais mednieks deva padomu. — Manuprāt, viņš meklē ar jums kašķi! … — Džonsons brīdi klusēja un tad negaidot piebilda: — Ja kas gadīsies, šef, es būšu jūsu pusē.

—    Rītdien Persijs vairs šeit neklaiņās! — es iekaisīgi atkārtoju.

—   Lai dievs dod, — Džonsons piecēlās un devās pie miera.

Nākamajā rītā paziņoju Persijam Vufam, ka viņam tūliņ pat jāvācas atpakaļ uz Bumbu, jānodod pastā misteram Beizam adresēta korespondence, jāsalīgst pāris smago mašīnu un jāpasaka, lai tās brauc pretim mūsu karavānai. Nobrīnījos vien, ka Persijs neko neiebilda.

—    Pats gaidiet mūs Bumbā!

Viņš klusējot pamāja ar galvu.

Iedevu Persijam vēstules un nelielu korespondenci, kurā bija aprakstīts Centrālās Āfrikas purvos dzīvojošā līdz šim nezināmas sugas tirānozaura zobs. Jaunajai zvīņneša sugai devu nosaukumu — Tyrannosaurus beizi ritas.

Raksts, tāpat kā vēstules, bija adresēts personīgi misteram Leslijam Beizam. Vārdam «personīgi» pavilku apakšā dubultu svītru.

Persijs ielika korespondenci savā somā un pieklājīgi gaidīja, ko vēl pavēlēšu.

—    Jums līdzi ies Nkora, — es turpināju. — Viņš pavadīs jūs līdz Bumbai. Nkora zin atceļu. Ņemiet jebkuru vilīti, šoferi, šofera palīgu. Bet ceru, ka šoreiz …

—   Viss būs labāk, nekā jūs domājat, — Persijs steidzās man apgalvot.

Nodomāju, ka viņš ar patiku brauc projām, un vairs neraizējos.

Persijam neredzot, iedevu Nkoram vēl vienu misteram Beizam adresētu vēstuli, kurā ziņoju, ka savu vietnieku atlaižu. Šo vēstuli Nkoram vajadzēja nosūtīt no Bumbas.

Pēc tam visi apspriedāmies par zvīņneša nogādāšanu uz galveno nometni. Nolēmām meklēt ceļu, pa kuru varētu apmest līkumu aizām, kas šķērsoja augstieni. Džonsons apņēmās izlūkot ceļu un, kur tas nepieciešams, ierīkot pārbrauktuves.

Bija pienācis laiks šķirties no Kvali. Jaunais nēģeris ekspedīcijas labā bija paveicis daudz vairāk, nekā sākumā solījies. Atkal un atkal viņš man atgādināja, ka Ngoā — Kvali dzimtajā ciematā — viņam esot «svarīgs darīšanas».

Tūlīt pēc apspriedes, kurā Kvali rosīgi piedalījās, sapulcināju melnos karavīrus, lai svinīgi pasniegtu ceļvedim Kvali karabīni, pēc kuras viņš tik ļoti tīkoja.

Iedevu ceļvedim nopelnīto naudu un jau sniedzu karabīni un patronām piebāztu ādas somu, kad pie mums piespraucās Persijs Vufs.

—   Šķiet, jūs gribat dot šim nēģerim šaujamu ieroci, — viņš skaļi teica. — Vai zināt, pret ko viņš to vērsīs?

—    Nezinu un negribu zināt, — es skarbi atcirtu. — Es tikai izpildu savu solījumu. Tas, ko Kvali darījis mūsu labā, nemaz nav samaksājams. Bet, pret ko viņš vērsīs savu karabīni, tā ir viņa darīšana. Šeit ir viņa zeme, viņa dzimtene.