Dana un Otrā pasaule

-     Tas nav svarīgi. Man sāk likties, ka ar šo slepus skraidīšanu apkārt mēs visu tikai sarežģījam, Dana atteica un sadrūma. Protams, pirms došanās uz Pūķu kalnu viņa visu bija izklāstījusi Prizmo, un viņš noteikti pastāstīja tālāk arī Vecajam, bet Danai nezin kāpēc bija sajūta, ka viņa nav izstāstījusi kaut ko Joti svarīgu. Tikai viņa nevarēja saprast — ko tieši.

-     Ko sarežģījam? Nokss nesaprata.

-    Visu Izsaukšanas būšanu, meitene klusi atbildēja.

Nule uznākušais nomāktais garastāvoklis lika Danai

atcerēties par Briežu ciemu, par savu divstāvu māju un vecākiem. Piepeši viņā bija radušās milzīgas alkas no­kļūt tur atpakaļ. Meitene apzinājās, ka viņai dzīvē ir bijis dots daudz laika atrasties ar viņiem kopā, taču tieši šobrīd viņa to vēlējās tik ļoti kā nekad agrāk. Brīžiem viņai prātā pavīdēja arī doma, ka nekad neatgriezīsies Augšzemē un nekad vairs nesatiks savus vecākus. Dana noskurinājās. Tā bija pārāk baisa doma, lai tai ļautu vaļu, tāpēc meitene tūliņ pielika visas pūles, lai to no­gremdētu zemapziņas dzīlēs.

-     Nomierinies, kofots sacīja un atgrieza meitenes uzmanību Drūbļu ciemā. Kā būtne, kam ir tikai deviņ­simt deviņdesmit deviņi gadi, tu pilnīgi normāli tiec galā. Nedomā, ka atšifrēsi visas šīs zemes sazvērestības.

Tas neizdodas nevienam drūblim, argeklim, kentauram vai vēl kādam. Daudzi šis zemes nostūri pat nav kārtīgi izpētīti, Nokss mierināja, nosēdies meitenei blakus. Drīzāk tev ir iemesls priecāties, jo tu esi uzdūrusies daudz kam jaunam, kas līdz šim nav bijis zināms vai arī sen aizmirsts.

-    Piemēram?

-    Piemēram, tas, kā pūķu un zvēru cīņas laikā tie pa­zūd. Domāju, ka visiem tas ir kaut kas nedzirdēts. Droši vien tagad Vecais sēž savā neērtajā krēslā, lauzīdams par to galvu.

-    Pagaidi! sākusi domāt par Veco savā templī, Dana iesaucās. Mēs varam aiziet pie Violas! Tagad. Viņa taču ir tepat pilsētā.

-      Jā, varam… Bet tu domā, ka viņa tagad, svētku laikā, sēdēs muzejā, gaidīdama, kad pie viņas kāds at­nāks, nevis dosies ēst gardumus?

-    Mēs varam pārbaudīt. Turklāt vērot, kā gatavo kēk­sus, man nekad nav licies pārlieku aizraujoši. Atšķirībā no manas mātes. Viņu gan no šādas nodarbes nevarētu atraut. Ja vien spētu noturēties un pati neķertos pie gatavošanas.

-     Tagad skaidrs, kāpēc Prizmo ar taviem vecākiem bija lieli draugi, Nokss nosmēja.

Abi devās ceļā un, dodoties garām Zelta, Mēness un Saules ielas krustojumam, kur vēl joprojām varēja vērot pavārus, cītīgi maisot savas cepamās mīklas, īsā laikā nokļuva pie Violas nama, kura stiklotie kupoli vizēja Uguns zemes dienas gaismā. Tur notika kaut kādi pasā­kumi Ēdienu svētku ietvaros, bet Violu starp klātesoša­jiem nemanīja. Var jau būt, ka viņa šobrīd atradās pilnīgi kaut kur citur, bet pārbaudīt varēja.

Kamēr Nokss palika gaidīt uz ielas, varenās ieejas durvis Danu ieveda pavēsajā un pustumšajā muzeja iekštelpā. Tajā joprojām slējās lielās kāpnes, pa kurām

Dana ļoti vēlējās kādreiz uzkāpt un papētīt šā muzeja eksponātus kā vienkāršs tūrists, nevis īpašs Violas viesis, tomēr šoreiz viņa to vēl nedarīja. Tā vietā mei­tene devās uz durvīm pa labi, kur sēdēja tas pats sargs, kas pagājušo reizi, un tikpat garlaikoti kā iepriekš lasīja avīzi. Šoreiz tās titullapu, protams, rotāja informācija par Ēdienu svētkiem, taču sargs lasīja rakstu par peldēšanas sporta iespējām Telonu līcī, Ūdens zemē.

-    Kā varu palīdzēt? viņš ierunājās, kad bija pacēlis acis no laikraksta. O! Sveiki! Jau domāju — kaut kad drīz atkal iegriezīsities, sargs teica, atpazinis Danu.

-     Jā, varbūt jūs varētu pateikt, vai Violas kundze tagad ir uz vietas?

-     Nē, nav gan. Ja nemaldos, tad piedalās kādā pasā­kumā pie Saišu ielas, ja pareizi dzirdēju, bet precīzāk nepateikšu. Man kaut ko viņai nodot?

-    Nē, paldies. Gan jau kaut kad vēlāk. Paldies par to pašu! Dana pieklājīgi atteica un devās atpakaļ uz durvju pusi.

-      Oho, tik ātri es tevi atpakaļ negaidīju, Nokss iesaucās, ieraudzījis Danu jau nākam ārā no muzeja.

-       Tev bija taisnība, viņas šeit nav. Vismaz ne pagaidām. Vajadzēs te iegriezties kādu citu reizi vai aiziet pie Vecā, lai noskaidrotu par mūsu vilku.

-    Skaidrs. Tad jau nekas labāks kā paēst un just līdzi Prizmo mums nav darāms.

-    Laikam gan. Svētku vadītājs vēl neteica, kas viņiem tur notiek ar pīrāgiem?

-    Tikai to, ka bijis kāds saniknojies un uzlējis mīklu vienam no žūrijas. Tas arī viss. Ja neskaita vairākus komentārus par to, kas notiek citās vietās.