Dana un Otrā pasaule

-     Neuztraucies par mani tik ļoti, Nokss atbildēja un pieslējās uz visām četrām. Neesmu taču uz nāves gultas. Ne tam vien esmu gājis cauri.

-     Tiešām? lēnām sākusi iet, lai savainotais kofots var tikt līdzi, Dana interesējās. Vai tu jau agrāk esi cīnījies pret vilkiem?

-    Nē… Viena reize gan bija, bet tad es aizlaidos.

-    Paldies, ka neaizlaidies šoreiz, uz mirkli apstāju­sies, nopietni sacīja meitene.

-    Tad jau man nebūtu, kur palikt, Nokss attrauca un atsāka iet. Un neaizmirsīsim faktu, ka tev mani vajag. Bez manis tu nudien jau būtu kļuvusi kādam par maltīti.

Kādu bridi meitene šos vārdus prātā pārcilāja, līdz bija spiesta atzīt, ka kofotam ir taisnība — bez viņa nezin kas būtu noticis. Tiesa, ar vienu piebildi — šī sadarbība bija izdevīga abpusēji, un to viņi apzinājās abi.

Tikmēr bija pienācis pusdienu laiks. Tā ka ēdieni šeit bija uz katra stūra un lielos daudzumos, lielākā daļa ļaužu jau bija paspējusi kārtīgi ieturēties. Labā garastā­voklī viņi labprāt vēroja dažādos ēdienu gatavošanas konkursus, taču, tikko sākās degustēšana un vērtēšana, ļaudis kļuva stipri vien atturīgāki — vēderi visiem jau bija pilni. Protams, izņemot Noksu. Viņu pieēdināt nebija iespējams, un izskatījās, ka pēc uzbrukuma ēstgriba viņam bija pat vēl palielinājusies. Pa ceļam pie Prizmo kofots labprāt nogaršoja, ko pavāri bija pagatavojuši, un arī Dana centās turēt līdzi — ja ne ēšanā, tad vismaz gara možumā. "Žēl, ka te neredz nevienu trembru sulu," viņa iedomājās, kad bija secinājusi, ka ķermenis, atšķirībā no gara, tik možs nemaz nav. "Interesanti, vai te ir arī enerģijas dzērieni kā Augšzemē?"

Pa brītiņam piestājot un pakavējoties pie ēdienu sten­diem, abi lēnā garā tuvojās Zelta un Saules ielas krusto­jumam. Tur atradās lielā platforma, no kurienes galvenā žūrija vēroja pavārus. Uz platformas rosījās arī svētku komentētājs, kurš gan, salīdzinot ar žūriju, bija piecas reizes tievāks. Viņš aizrautīgi klāstīja, kas notiek apkārt, turot rokās savādu mikrofonu, kas vairāk izskatījās pēc otas:

-     Drīz noslēgsies zupu konkurss. Tā kā iepriekšējā gada līderis šogad nepiedalās, nevar zināt, kas uzvarēs šogad. Ir vairāki pretendenti, bet, kurš iegūs balvu šajā disciplīnā, to uzzināsim pavisam drīz… Tikmēr pie Parka ielas varat ieturēt veģetārās maltītes, kā arī no­baudīt dažādas jūras veltes. Dabūjamas ir arī iecienītās delikateses, kā strafori un tasafūri.

-     Lūk, arī Prizmo! Dana piepeši iesaucās.

Viņš bija viens no pavāriem, kas pie platformas katlu un citu trauku ielenkumā sacentās zupu gatavošanā. Tā kā konkursam atvēlētais laiks strauji tuvojās beigām, argeklis cītīgi maisīja virumu un, ik pa laikam savu meistarojumu arī nogaršojot, meta tam klāt pēdējās garš­vielas. Ar Prizmo garajiem nagiem tas izskatījās visai amizanti.

-    Pēdējās piecas minūtes! komentētājs vēstīja.

Šī ziņa visiem ēdiena gatavotājiem lika sarosīties vēl vairāk. Danai pat šķita, ka Prizmo aiz lielā satraukuma teju apgāza savu zupas katlu, bet, par laimi, tas tomēr palika uz plīts virsmas, un atlikušās minūtes viņš tur­pināja dūšīgi ņemties ap to.

-      Pārtraukt gatavošanu! komentētājs deva beigu signālu. Paldies, pavāri! Rezultātus paziņos pēc trešdaļjamas. Pēc tam sāksies nākamā konkursa kārta par labāko pīrāgu vai kēksu.

-    Prizmo, mēs esam šeit! Dana uzsauca argeklim, kad tas ar drūmu ģīmi bija atgājis nost no sava katla.

-    Kas viņam kaiš? Nokss aizdomīgi jautāja.

-    Tev viss kārtībā? sāka bažīties ari Dana.

-    Nē, nekas, viņš atteica. Tikai man šķiet, ka es tajā zupā sabēru pārāk daudz piparu.

-    Tad nu liela bēda! Dana mierināja. Kā tev gāja ar citiem konkursiem?

-     Ko? Jūs nedzirdējāt? Prizmo, nopētot Danu un Noksu, iesaucās reizē pārsteigti un aizvainoti. Es biju pirmais grilēšanā un trešais zivs gatavošanā!

-      Apsveicu! Dana ar prieku teica un uzsita uz argekļa zemā pleca.

-    Laikam tad, kad tas notika, mēs vai nu bijām pārāk aizrāvušies ar ēšanu, vai arī ar bēgšanu no vilkiem, Nokss ne visai priecīgā balsī piebilda.

Par laimi, Prizmo kofotu valodu neprata, un viņam šie vārdi gāja secen.

-    Iesim uz parku! Tur ir mazāk ļaužu, Prizmo, atgu­vis dzīvesprieku, ieteica un atsperīgā solī devās turp. Izskatījās, ka viņa prieks patiešām bija liels un nevil­tots, vismaz pietiekami liels, lai nepamanītu nedz nelie­los caurumus Noksa kažokā, nedz abu saskatīšanos, kad viņi ar skatienu viens otram jautāja, vai vajadzētu argeklim visu izstāstīt.

-     Labāk neteiksim neko, Dana nočukstēja. Viņa pavārmākslai tas noteikti nepalīdzēs, un, ja viņš kādās no atlikušajām sacensībām neuzvarēs, tad ņems vēl un pakārsies.

-    Ko tu teici? Prizmo, kas gāja pa priekšu, pagrieza atpakaļ galvu.

-     Nē, nekas. Mēs tikai runājamies. Nekas svarīgs.

Acīmredzot pat savādā sačukstēšanās aiz muguras