Dana un Otrā pasaule

-    Tu negribi būt vesels?

-    Vai tu maksāsi un spēsi par mani uzrādīt dokumen­tus, ka es neesmu savvaļas kofots? Turklāt tur būtu jāveic lērums papildu izmeklējumi, lai pārliecinātos, vai es esmu vesels un nezin ko vēl.

Noksam bija taisnība — tā tās lietas neies. Arī nau­das, ko Danai bija iedevis Prizmo, lai viņa svētku laikā nebūtu gluži bez graša, diezin vai pietiktu kārtīgai aprū­pei. Toties kādai lietai, ko likt uz brūcēm, naudas gan varētu būt gana.

Vienojusies ar Noksu, ka viņš pagaidīs kādā no šķērsieliņām, Dana devās uz Saišu ielu. Tur viņa drīz pamanīja meklēto izkārtni un, izspraukusies cauri ļaužu burzmai, iegāja iekšā. Lai arī veterinārais veikals no ārpuses bija izskatījies visai noplucis, iekšpusē tomēr bija tīri mājīgi.

-       Labdien! Kā varu palīdzēt? meiteni uzrunāja drūble, kas stāvēja pie letes, uz kuras bija izlikti dažādi medikamenti un citas dzīvnieku mantas. Ejot pie letes, Dana pamanīja, ka ir vienīgā veikala apmeklētāja. "Pro­tams, visi taču ārā izbauda svētkus, nevis pērk zāles kofotiem," viņa nodomāja.

-    Jā, es vēlos iegādāties kaut ko uz brūcēm liekamu.

-    Kādam mājdzīvniekam?

Dana uz brīdi samulsa. Viņa nekad nebija iztēloju­sies Noksu kā mājdzīvnieku, bet tagad skaidrot pārdevē­jai, kas un kā, šķita pilnīgi lieki.

-    Kofotam.

-    Un cik dziļas brūces? Plaši savainojumi?

-    Plašu savainojumu nav. Drīzāk kodieni un nagu pē­das, Dana teica, vērojot pārdevējas acu skatienu. Vien­kārši mans kofots sakāvās ar kaimiņu… dzīvnieku.

-    Tas taču nebija traks dzīvnieks? pārdevēja jautāja.

Dana atkal minstinājās. "Kas zina? Varbūt tas cil-

vēkvilks tomēr bija traks?" viņa minēja un nosmīnēja, iztēlojoties pārdevējas seju, ja viņa dzirdētu meitenes domas.

-      Nē, nebija gan traks. Vismaz tā viņa saimnieks apgalvo.

-     Ir vairākas ziedītes, kas ātri dziedē savainojumus.

Dana aši izdarīja pirkumu un devās ārā no veikala,

kur par iegūto smēri bija atstājusi vienu īstu safīru monētas lielumā. "Es palaidu vējā tādu bagātību! Par vienu smēri!" Dana šausminājās. Tomēr ziede viņai bija vajadzīga, un meitene, ejot atpakaļ pie kofota, ar prieku apskatīja iegūto burciņu. To klāja etiķete ar Danai grūti izlasāmiem vārdiem kārtējā viņai nesaprotamā valodā. Tie, visticamāk, bija sastāvdaļu medicīniskie nosaukumi, kas, pat rakstīti latviešu valodā, Danai bija ķīniešu ābece, kur nu vēl kādā no Apakšzemes valodām!

-           "Ziede ir jālieto ārīgi, uzklājot uz ievainojumiem," atgriezusies pie Noksa un nosēdusies tam blakus, Dana skaļi lasīja to etiķetes daļu, kur nebija gudro un garo vārdu par sastāvdaļām, bet gan vienkārša instrukcija."Vis­maz divas reizes dienā. Nav ieteicams lietot biežāk, jo var izraisīt ādas kairināšanu. Par alerģiskām reakcijām vērsties pie veterinārārsta. Sargāt no maziem bērniem. Nekādā gadījumā neēst un nepieļaut iekļūšanu acīs." Nāc šurp, sasmērēsim tevi.

-    Tā smēre nelabi ož.

-    Ar to kādu laiku vajadzēs samierināties.

-    Ai, kož arī!

-    Toties nebūs jāsūdzas, ka rētas ilgu laiku nedzīst, Dana sacīja un ar pirksta galu uzsmērēja ziedi uz savaino­jumiem.

Kad tas bija izdarīts, viņa nolika smēri sāņus un palū­kojās Noksam purnā.

-     Bet tagad pastāsti — kā tu zināji, ka tas nav cil­vēks?

-      Viņš galīgi nesmaržoja pēc cilvēka. Bet to, kā smaržo vilki, es zinu gana labi. Turklāt viņu varēja pazīt arī pēc zobiem.

-     Jums vampīru nav? Vai, šajā gadījumā — vilkaču?

-    Šeit ne.

-    Tas ir kā — šeit ne?

-    Augšzemē ir, te nav.

Iestājās klusuma bridis.

-     Tu to nopietni? Vilkači patiešām eksistē? Dana šokēta iesaucās.

-     Nopietnāk vairs nevar. Dažbrīd man jābrīnās, cik maz tu zini par savu pasauli. Tomēr visvairāk mani no­māc jautājums par to, kāpēc pilsēta tajā laikā bija pēkšņi kļuvusi tukša.

Uz šo jautājumu Danai atbildes nebija. Arī viņa pati nespēja nonākt pie loģiska secinājuma, kāpēc viņi pie­dzīvoja šādu parādību.

-     Līdz ar vilka nāvi ļaudis atkal parādījās. Un ap­kārtne bija tieši tāda pati kā pirms tam. Pat augļu stends bija sagāzts, Dana atkārtoja faktus.

-     Bet, kad ļaudis atkal uzradās, šķita, ka viņi nemaz nav ievērojuši mūsu ālēšanos. Apgāzts stends — uz ļaužu pilnas ielas tas nebūtu nekas neparasts, bet ievai­nots kofots, kas tikko cīnījies ar vilku, nu gan nav šīs pilsētas ikdiena.

Noksam to sakot, meitene no jauna atcerējās brīdi, kad Nokss bija aizlēcis priekšā Danai, lai viņu pasar­gātu no vilka atņirgtajiem zobiem. Dana domāja, ka vēl ilgi nespēs gana pateikties par šo glābšanu. Varbūt pat visu atlikušo mūžu.

-     Ārste teica, lai smērējot ik pēc astoņām jamām, viņa, atkal paņēmusi ziedes burciņu, sacīja kofotam. Tad pēc pāris dienām tu jau būsi svaigs kā gurķītis.

-    Runājot par gurķīšiem — derētu iet palūkot, kā klā­jas Prizmo. Viņš taču jau pusi dienas ņemas pie saviem katliem.

-    Laba ideja, rudmate piekrita un, piecēlusies kājās, jau grasījās doties, taču piepeši saminstinājās. Tikai es nezinu, vai tev vajadzētu kaut kur tagad iet. It īpaši uz cilvēku… tas ir, ļaužu pilnas ielas.