Dana un Otrā pasaule

Atbildes vietā pārdevējs uzrotīja piedurkni un palū­kojās uz miniatūru saules pulksteni, kas viņam bija parastā rokas pulksteņa vietā. Viņš teica:

-    Laikam būs jau piektdiena.

Kamēr Dana apjukusi lūkojās uz pārdevēju, divas dāmas centās tikt Danai garām, mazliet pastumjot viņu sāņus.

-    Kādā veidā tas izskaidro to, kur es atrodos? mei­tene centās izdibināt.

-    Nē, redīsi tiek pārdoti pie tā stenda, pārdevējs at­teica un norādīja gabalu tālāk.

-     Ko? Dana pārsteigta izsaucās. Nu viņa uz drūbli jau lūkojās kā uz jukušo. "Bet varbūt tā esmu es, kas ir nojūgusies?" viņai ieskrēja prātā. "Varbūt šī ir tā pati solītā pekle?"

Izstiepusi kaklu, lai labāk redzētu, Dana nopētīja tirgu, meklējot kaut ko, kas varētu būt saistīts ar Sargā­tāju vai vestu uz izeju no jocīgā tirgus laukuma, tomēr tā vietā viņa pamanīja tikai vēl vairāk dīvainību. Sprie­žot pēc redzētā, šī noteikti nebija Drūbļu ciema Zelta iela, jo šeit augstceltnes sastāvēja nevis no ķieģeļiem un koka kā tur, bet gan no… saldumiem!

Viena māja, kas Danai atradās vistuvāk, līdzinājās milzīgai šokolādes tāfelei; cita bija gluži kā raganas māja pasakā "Ansītis un Grietiņa"; vēl gabalu tālāk bērneļu bars grauza daudzstāvu ēkas pamatus, kas bija veidoti no īrisa.

Bet arī tas vēl nebija viss. Virs drūbļu galvām lidinājās divas šampanieša glāzes, kam bija pašām savi spārni; kāda pāraugusi sniegpārsla koķetēja ar skapīša atvilktni; uz kastes uzkāpis operdziedonis solīja iemācīt, kā pareizi dēt olas; bet to, kas sānieliņā notika starp diviem spilve­niem, Dana nemaz negribēja redzēt. Tā vietā viņas uzma­nību piesaistīja milzīgs plakāts uz mājas sienas, kurā Lūks Skaivokers no "Zvaigžņu kariem" ar apbrīnas pilnu seju lūkojās uz biezpiena paciņu, turpretī blakus plakātā liela karote piedāvāja iegādāties globusu, kuram Antarktīda bija augšā, bet Arktika apakšā.

Pārsteigta lūkodamās uz apkārt notiekošo, Dana piepeši pamanīja, ka arī viņa ir kļuvusi par ačgārnības upuri — viņas mati sazin kāpēc bija kļuvuši zili.

-    Kā tevi sauc? Danu uzrunāja liela piena paka, kas bija pielavījusies no muguras. Uz tās ar flomāsteru bija uz­zīmētas divas lielas acis un mute, un tas laikam bija vienīgais iemesls, kāpēc tā runāja.

-     Mani? Dana.

-     Nepareizā atbilde, piena paka paziņoja, un nāka­majā brīdī Dana saņēma triecienu, it kā kāds viņai būtu pielicis elektrības vadus. No strāvas dzēliena viņa atsprāga sāņus, teju apgāžot blakus esošu necaurspīdīgu akvāriju.

-    Hei! Tu to darīji speciāli? kāds cits pārdevējs, kas līdzinājās bikses uzvilkušam lasim, uzsauca un pikti nopētīja zilmati.

-    Nē, Dana īsi atbildēja un tūliņ atkal saņēma elek­trības spērienu. Tas bija mazāk sāpīgs, tomēr joprojām ļoti nepatīkams.

-    Ko jūs…? Dana centās iebilst un palūkojās visap­kārt. "Varbūt labāk vispār neko neteikt?" viņa domāja. "Pag… "Negausīgi melot sāc"! Rindiņa no uzraksta pie ieejas gaitenī!"

Nu viņai bija skaidrs! Lai gan — vai maz šajā vietā kaut kas varēja būt skaidrs? Pagaidām vienīgais, kas viņai bija apkārt, bija pilnīgs sviests un viss neiespēja­mais. Visi runā muļķības vai atbild vispār uz kaut ko pilnīgi citu. Tomēr par vienu viņa bija droša — viņa nebija nonākusi tur, kur viņai nevajadzēja nokļūt. Viņa atradās tur, kur ir jāpilda nākamais uzdevums. "Tātad uzraksts pie ieejas bija patiesais, bet uz Sulukuru akmens aplams?" viņa prātoja. "Tātad man ir jādara tas pats, ko dara pārējie? Jāmuld pilnīgas muļķības?"

-     Kā tevi sauc? piena paka atkārtoja jau nepacie­tīgākā tonī.

-     Mani sauc Mona Liza, un es esmu precējusies ar Norvēģijas staltbriedi, Dana izmeta pirmo, kas ienāca prātā. Tomēr piena pakai tas acīmredzot bija pa prātam, jo tās skatienā parādījās kaut kas līdzīgs atzinībai.

-    Vai tad tādi Norvēģijas staltbrieži maz ir? tā inte­resējās.

-     Nezinu, Dana neapdomīgi atbildēja taisnību un tūliņ par to tika sodīta ar kārtējo elektrošoku. Kad viņa atvēra acis, ko sāpēs bija aizmiegusi, meitene pamanīja, ka piena pakai bija pievienojies arī kefīrs.

-     Kā jūs to darāt? viņa jautāja, bet drīz saprata, ka tikpat labi būtu varējusi arī neprasīt, jo piena pakas atbilde neko daudz nedeva.

-    Man šķiet, ka šodien Drūbļu domē būs krusa, tā teica.

-    Tā vismaz teica laika ziņās, kefīra paka pievienojās.

-     Skaidrs, Dana skeptiski noteica, palaižot garām caur ļaužu burzmu ejošus deviņus pulksteņa rādītājus.

-    Vai melu detektori melo? kefīra paka jautāja.

-    Melo? To prot tikai dresētie melu detektori. Parastie prot tikai riet, Dana, plaši smaidīdama, atbildēja uz absurdo jautājumu.

-     Kāda ir tava mīļākā krāsa? piena paka turpināja.

-     Rombaini svītraina. Tā ir tāda pati krāsa kā kefīra pakai apakšbikses, atteica meitene, un abas pakas tūliņ palūkojās uz vietu, kur vajadzētu būt kefīra pakas apakšbiksēm.

-    Man patīk tā krāsa, kefīra paka iepriecināti iesau­cās. Bet vai tev ir arī kāds hobijs?

-     Es rakstu grāmatas par to, kā pagatavot gumijas cāļus ar medus garšu, Dana atteica un piepeši pama­nīja, ka ari pati jau sākusi uzjautrināties par šo nesakarību.