Dana un Otrā pasaule

"Lieliski!" viņa smagi nopūtās. "Uzrakstā var būt teikts kaut kas svarīgs, bet es pat nezinu, kas tā ir par valodu… Ja vien es spētu to uzminēt! Prizmo taču stās­tīja: ja es zinu, kas tā ir par valodu, teksts kļūst sapro­tams… Vienīgi jācer, ka valodu, kādā teksts uzrakstīts, patiešām var noskaidrot ar minēšanu… Bet nekas cits laikam jau nemaz neatliek, kā tikai mēģināt."

Viņa notupās pie flīzes un nopētīja katru mazo ķeburu, kas nozīmēja kādu burtu. Pats teksts nebija garš, taču iekalts rūpīgi un smalki.

"Vai tā ir kāda cita dzīvnieku valoda? Ja jau ir sen­ecīlu, tad jābūt arī ecīlu valodai, vai ne?" viņa prātoja un centās domāt par ecīlu valodu. Tomēr nekas nemainījās, burti palika par tādu pašu mīklu kā iepriekš.

"Drūbļu valoda?" viņa minēja un šoreiz domāja par drūbļu valodu. Lai arī vizuāli joprojām nekas nemainījās, šoreiz meitene sajuta kaut ko līdzīgu klikšķim smadzenēs. Lūkojoties uz tekstu, tagad tas šķita tik vienkāršs un skaidrs, ka bija grūti saprast, kā pirms mirkļa viņa to nebija spējusi izlasīt. Uzraksts vēstīja:

"Tik tālu nu esi, Bet, pirms tālāk steidzi, Apdomā.

Kur gan slēpjas īstās muļķības un meli, Kam ticēt, kur slēpjas īstie ceļi?"

-    Ko? Dana iesaucās un, nedaudz apmulsusi, lūkojās uz uzrakstu. Paldies, tas tiešām sniedz daudz atbilžu! viņa noburkšķēja, vēl joprojām tupot uz grīdas.

"Tātad man, iespējams, ir jāapšauba arī pie gaiteņa ieejas rakstītais. Kā tagad zināt, kur ir īstais ceļš?"

Dana, nu jau pavisam apmulsusi, pieslējās kājās un nopētīja durvis gaiteņa galā. Ķerdamās pie pēdējās cerī­bas dzirksts, viņa no krekla apakšas izvilka Medaljonu.

-    Vai tu parādīsi man īsto ceļu, kā nokļūt pie Sargā­tāja? viņa uzrunāja Medaljonu, uzmanīgi turot to plauk­stā. Kādu brīdi Dana gaidīja, cerot, ka tas atbildēs uz viņas lūgumu, taču nekas nenotika.

"Tātad man pašai jāizdomā, kurš ir īstais ceļš," meitene domīgi noteica. Nezinādama, kā rīkoties, viņa stāvēja un raudzījās uz gaiteni. Galva bija tukša. Tur nebija nevienas domas, kura varētu pateikt, kas viņai ir jādara, lai nokļūtu pie mērķa.

"Kurš no uzrakstiem tev šķita ticamāks — tas, kas bija uz Suzururu akmens, vai tas, kas bija gaiteņa sākumā?" viņa centās atcerēties. "Hapitora dzejolis sa­skan ar Suzuzuru uzrakstu, bet dzejolis atkal nepastāsta, kas jādara tālāk, jo tur nebija pieminēta ne pekle, kur nedrīkstētu iet, nedz arī precizēts, uz ko īsti nedrīkst skatīties."

Dana aizvēra acis, cerot, ka atrisinājums, līdzīgi kā Mežu lokā, atnāks šādā veidā, bet arī nekā — vienīgais, ko viņa aizvērtām acīm spēja redzēt, bija viņas pašas plakstiņu iekšpuse. Bezcerīgi.

"Jācer, ka šeit nav laika ierobežojumu… Ko tev saka priekšnojauta?" viņa sevi uzrunāja un mēģināja rast atbildi, taču arī intuīcija klusēja.

Staigādama šurpu turpu pa gaiteni, citu pēc citas atmetot nederīgas idejas, meitene nemaz nepamanīja, ka netīšām uzkāpj uz pelēkās flīzes ar uzrakstu. Acu­mirklī zem kājām kaut kas sāka čīkstēt un dunēt, it kā grieztos zobrati — veci un smagi. Ar kāju uzkāpjot flī­zei, tā bija iebīdījusies mazliet dziļāk grīdā un iedar­binājusi kaut kādu slepenu zobratu mehānismu. Tas rūca un grabēja, un darīja tikai sev zināmu darbu, līdz piepeši apklusa, un gaitenī uz mirkli iestājās klusums. Tad strauji atvērās grīda, un Dana krita lejup.

Pārsteigumā un izbailēs meitene iekliedzās. Apkārt bija dziļa tumsa, sarkanais paklājs bija izkūpējis gaisā, bet gaiteņa grīda virs viņas atkal aizvērās. Kritiena vējš purināja meitenes ķermeni, un viņa strauji gāzās arvien dziļāk un dziļāk pazemē. "Vai tas būtu ceļš uz uzrakstos pieminēto pekli?" viņai iešāvās galvā. "Vai tas nozīmē, ka es izvēlējos nepareizo eju? Lai gan, stingri ņemot, es jau neizvēlējos…"

Kritiens ieilga. Pēc tam, kad Dana bija beigusi kliegt, viņa vienkārši krita, lidojumā apgriezušies otrādi, lai redzētu, kur tad nu viņai būs lemts nosisties. Taču pama­zām krišanas ātrums sāka samazināties. Gaisā parādījās zeltaini dūmi, kas palēnām sāka veidot lielākas formas, līdz beidzot no tiem radās pazīstami priekšmeti — grā­matu plaukti, mēbeles, trauki un, visbeidzot, arī drūbļi. Tos meitene atpazina, kad kritiens bija pavisam sabremzējies, bet vēl pēc mirkļa viņa jau sajuta cietu pamatu zem kājām.

Piedzīvojusi laimīgu nosēšanos, Dana atklāja, ka ir nonākusi liela tirgus laukuma vidū. Sākumā tas ne ar ko neatšķīrās no Drūbļu ciema galvenās ielas, kur mūždien bija daudz ļaužu.

-    Kas…? Dana brīnījās un pārsteigti lūkojās apkārt. "Kas nupat ir noticis?"

Vēl joprojām stāvēdama uz vietas un pārsteigti vero­ties apkārt, Dana uzrunāja kādu blakus stāvošu drūbli:

-    A-atvainojiet. Jūs nepateiktu, kur es tagad atrodos? joprojām aiz satraukuma elsodama, viņa jautāja.

-     Sanāciet, sanāciet! pārdevējs, ignorēdams Danu, uzrunāja pūli. Mūsu preču klāstā ir veca makulatūra un vates tamponi! Par īpašu cenu!

-    Atvainojiet…

-    Jā? Jūs kaut ko teicāt? viņš beidzot pievērsās mei­tenei.

-    Kur es īsti atrodos? Dana atkārtoja savu jautājumu.