Avalona

Kopš tā laika pagājuši daudzi gadi. Rjazancevam nekad nesanāca apciemot Pavlovu. Uz svētkiem viņš dažreiz sūtīja apsveikuma kartītes. Nikolajs attapās un atbildēs rakstīja jokopilnas atvainošanās vēstules. Dīvainā kārtā viņš, pretēji veselajam saprātam, piedzīvoja kaut kādu neapzinātu vainas sajūtu bijušā klasesbiedra priekšā. Varbūt tāpēc, ka viņa paša dzīve attīstījās diezgan veiksmīgi. Bet, ja paskatās dziļāk, vainas sajūta nāca no kaut kā cita: Rjazancevs nespēja aizmirst konvulsīvo riebuma spazmu, ko viņš piedzīvoja, balstot kārtavnieka raustošās kājas. Viņš centās neatcerēties, kā tajā brīdī viņam galvā uzplaiksnīja doma: kāpēc, pie velna, es te iebāzu galvu... varēju vismaz vēlāk... Viņš nebija izdarījis neko sliktu, viņu uzskatīja par varoni. Bet viņš zināja, ka nav nekāds varonis.

Reizēm viņi satikās – nejauši un uz dažām minūtēm. Ar katru reizi pazīt Pavlovu kļuva arvien grūtāk. Viņš pilnībā pārvērtās par taigas iemītnieku, nesaglabājot izskatā pagātnes pēdas. Mainījās arī viņa runa, tajā taigas dialekts sajaucās ar neveiksmīga zinātņu kandidāta valodu, un pirmais arvien vairāk ņēma virsroku pār otro. Viņi apskāvās. Volodja vienmēr aicināja atbraukt ciemos. Nikolajs solīja un pats ticēja, ka aizbrauks. Taču dzīve viņus aizveda dažādos virzienos.

4

Dzelzceļa staciju no Prirečenskas šķīra pusotra desmita kilometru. Atstājis vagonu, Rjazancevs domāja, kā viņam tagad  nokļūt Učumā. No stacijas uz pilsētu kursēja autobuss, bet tālāk, iespējams, būs jābrauc ar laivu.

 Drebinādamies rīta dzestrumā, viņš uzmeta pār pleciem pavisam jaunu mugursomu, aizpogāja vējjaku un devās uz autobusa pieturu. Platformas malā viņam ceļu aizšķērsoja plecīgs, bārdains vīrietis. Rjazancevs gribēja viņu apiet, taču svešinieks spēra soli tajā pašā virzienā.

- Atvainojiet... - Nikolajs teica.

- Neatvainojam, - vīrs sagrāba atbraucēju skavās. - Vairs nepazīst acīs skatīdamies!

– Volodja?! – Rjazancevs, cieši saspiests, varēja tikai uzplikšķināt draugam pa muguru. - Bet es te domāju: Pie tevis ērtāk braukt ar suņiem vai briežiem?

- Ar taksometru. – Vladimirs atlaida viesi un norādīja uz pieturas malā novietotu noputējušu "uaziku". “Redzi, lendkrūzers gaida. Es arī tevi nepazinu. Izkāmējis, velns.

- Kā tu šeit gadījies?

- Vakar biju Prirečenskā, sadomāju piezvanīt. Labi, ka vēstulē savu adresi un telefonu uzrakstīji. Man kaut kāds dzērājs atbildēja, ka tu jau esi aizbraucis. Nolēmu satikt. Citādi vēl pazudīsi.

Rjazancevs kritiski paskatījās uz pajukušo UAZ.

- Dienesta?

- Aha, gaidi! Nopirku pa lēto, kad mežrūpniecība bankrotēja un nonāca zem āmura.

Ceļa sazarojumā "uaziks" pagriezās pa labi, uz Industriālo un žigli skrēja pa asfaltēto joslu.

- Paskat vien, pat ceļš pieklājīgs, - Rjazancevs bija pārsteigts.

- Visi brieži apsprāguši, bija jāuzklāj asfalts, - skaidroja Pavlovs. – Jūs tur, savā rajona centrā, pavisam mežonīgi palikuši.

Abās pusēs stiepās panīcis pamežs. Pagājušā gada ugunsgrēki,  aizauguši ar augstu zāli, rēgojās ar melniem apdegušu stumbru mietiem. Ja nebūtu rudens krāsu lapotnes zem vēsās saules, kas kāpa dziļi zilajās debesīs, apkārtne būtu pavisam drūma. Gar sāniem ņirbēja ceļmalas ciemata aprises,  grieza acīs ar kaut kādas rūpnieciskas būves drupām - tukši logi, brūkošs betons, no rūsas sarkana dzelzs.

- ainavas gan drūmas, - sacīja Rjazancevs.

Pavlovs paraustīja plecus.

– Centrā skaidra jūra, dzīve jautrāka. Kāpēc tik reti raksti avīzē?

- Jūs ko, šeit avīzes arī lasāt?

- Pašreiz lasīt ir kaitīgi. Var samesties tārpi smadzenēs. Bet jūsējo ciemata administrācija izraksta. Reizēm ieskatos. Tavi raksti ir interesanti.

– Visu dvēseli izsmēluši! Redakcijā pārgāju uz līgumu, lai nav nekādu saistību. Dažreiz iemetu materiālus, lai redaktori mani neaizmirst. Es pamēģināju biznesu, bet… tu jau izlasīji vēstulē.

- Ko tagad domā darīt?

- Vēl nezinu.

Pavlovs paklusēja.

– Ar veselību pavisam čābiski?

- Ne bez tā.

Viņi atkal kādu laiku brauca klusēdami. Ieilgušo pauzi pārtrauca Vladimirs.

– Tu savā vēstulē jautāji par korejieti. Ir mums korejietis, dzīvo ciematā blakus Učumai. Esi pārliecināts, ka tev ir... tas pats?

- Labi, Volodja, nebūsim delikāti. Man ir tāda lieta. Pirms septiņiem gadiem man sākās galvassāpes. Sākumā nepievērsu uzmanību, jo sāpēja neregulāri, ik pa laikam. Vēlāk domāju, ka esmu pārguris. Pēdējā laikā vai nu mēģināju ieaugt Lariskas biznesā, vai arī ar mani sāka izrēķināties kreditors - milzīgs stress, neviena galva neizturēs.

- Dzirdēju, ka tava sieva tagad ir liela biznesa lēdija, - sacīja Pavlovs.

- Jā, kur nu vēl lielāku. Es no viņas izšķīros.

- Še tev sveiki! .. - Vladimirs uzsita ar roku pa stūri. - Un kādam velnam?