Avalona

Ciemata malā, kur ezers saplūda ar upi, uz stāvas kalna dzegas atradās mežsarga kordons - plaša būda bez iekšējām starpsienām, ar lielu krāsni un divstāvu guļamlāvām gar sienām. Pie loga stāvēja no vecuma un netīrumiem nomelnējis rakstāmgalds un seifs ar neaizslēgtām durvīm. Bet Pavlovs dzīvoja savā mājā zem platas papeles ar glīti iekoptu dārzu. Rjazancevu dārzs pārsteidza: vai tad pats Volodja, vai, izveidojis tādu lauksaimniecību?! Tomēr tik daudzos gados jāiemācās?!

- Dzīvo viens pats? - Rjazancevs jautāja otrajā dienā pēc ierašanās.

Vladimirs pamāja.

- neapvainosies, ja pajautāšu kāpēc?

Mežsargs pakasīja galvu.

– Bija gadījums, sagājos te ar vienu, ar feldšerieni. Laba sieviete, tādu pilsētā jau sen nav. Līdz brīdim, kad mēs satikāmies tāpat vien, viss bija kārtībā. Gadu vēlāk viņa pārcēlās dzīvot pie manis. Un, kā pārcēlās,  uzreiz sāka sapņos rādīties ... manējie. vispār mums nekas nesanāca. Viņa saprata, kaut arī nebija lasījusi Freidu un nekad nebija dzirdējusi par ezotēriku. Mēs satikāmies vēl pāris gadus, un tad viņa aizbrauca uz Prirečensku un tur apprecējās.

- Mjā, - sacīja Rjazancevs. - Protams, es saprotu. Bet tāda mūžīga shimka... Atvainojos par nekaunību, normālam vīrietim laiku pa laikam vajag normāli nodrāzties. Vai tiešām līdz šim neesi attapies?

- Pēcnāves dzīvei tici? - Pavlovs pēc pauzes jautāja.

- Kā tev pateikt? Dažreiz. Kad paliek bail no nāves. Bet tu?

- Redzi, kas par lietu. Esmu tur pabijis brītiņu, pirms tu mani izņēmi no cilpas.

- Vispār ne jau es izņēmu…

– Ne par to ir runa. - Pavlovs pavilcinājās. - Toreiz es kaut ko redzēju. Nestāstīšu. Tikai tagad domāju, ka ne viss pasaulē ir tik vienkārši iekārtots. Nav tā, ka es ticētu Dievam. Bet mums ir piecas maņas, un ar tām mēs uztveram trīsdimensiju telpu. Cik dimensijas tai ir patiesībā? Un cik maņu vajag, lai to saprastu?

— Volodja, — Rjazancevs pārmetoši novilka. - esam taču izglītoti cilvēki. Visi zinām par klīnisko nāvi, tumšo tuneli un aizejošas dvēseles skatienu uz pamestu ķermeni...

Viņš aprāvās. Ir vērts strīdēties? Varbūt Volodjam asfiksija galu galā nepagāja bez sekām? Nav brīnums, ka viņš tā pagrieza savu likteni. Turklāt nevarēja neatzīt, ka pats Rjazancevs, naktī pārvarot galvassāpes un baiļu aukstos sviedros, ne reizi vien mocījās ar jautājumu: kas tur ir aiz pēdējās robežas? Negribētos ticēt, ka tukšums.

Tomēr Rjazancevs  draugā nemanīja nekādas dīvainības. Vladimirs šajā nomalē dzīvoja savu īpašo dzīvi, kuras būtība un jēga netverama kā bābu vasaras zirnekļtīkls.

Sākumā Rjazancevam šķita, ka viņš sāk saprast šo būtību un nozīmi. Mūžīgi bez ļaudīm, septembra trakās otas izkrāsotais ciems grima caurspīdīgā, vēsā klusumā, caurstrāvotā ar skaņu plaisām: viļņu šļakstiem, sausu koku vainagu rudens gaudoņu, suņu attālu riešanu un kaut ko, kam vārdu Rjazancevs nezināja. Nikolajam viss bija jaunums - zelta saules plēvi klātā ūdens virsma zem biedējoši bezdibenīgām debesīm; noapaļotais, sasniedzamo sopku varenums, starp kurām tu saproti, ka esi daļa no dabas, ne putekļu traips Visuma plaukstā, kā tas šķiet starp Kaukāza klintīm; brīva ūdens smarža, novīstoši zaļumi un pirmsziemas skuju smarža, kas sajaucas ar dūmiem no skursteņiem; ezera horizonta noslēpumainais miglājs; tīra telpa un miers, pakļaujot telpu un laiku. Par spīti tālajiem iereibuša laivinieka mātesvārdiem un motorlaivu tarkšķiem ezerā, šī pasaule bija pavisam citāda nekā tā, kurā dzīvoja Rjazancevs. Varētu šķist, ka šī ir Visuma īstā seja, kas, smaidot vai saraucot pieri, dzemdē eņģeļus un dēmonus. Reizēm Nikolajam šķita, ka viņš ir viena soļa attālumā no nezināma noslēpuma, pēc kura visu mūžu bija tiecies un jau izmisis aptvert.

- Nospļauties uz visu, - viņš domāja, - nopirkt māju blakus Volodjas (droši vien nebūs dārgi), apmesties šeit, uzrakstīt grāmatu." Par ko? Šis jautājums viņu tagad nesatrauca. Eņģeļi un dēmoni, kas lidinās apkārt, noteikti pačukstēs priekšā.

Tomēr elēģiskajam noskaņojumam jaucās klāt smagnēja sajūta: burvju pasaule bez iemesla šķita tikai aizmirsts civilizācijas nostūris. Izbaudot tīro gaisu un skatoties uz apkārtējo skaistumu, Rjazancevs saprata, ka viņš nevar šeit palikt mūžīgi.

... Pēc dienas vai divām Pavlovs no rīta devās uz kaimiņu ciematu, lai parunātos ar korejiešu dziednieku. Viņš atgriezās vakarā drūms, no sliekšņa paziņoja:

— Velns parāvis, pilnīga neveiksme! Viņš uz Pionersku aizbraucis, pie saviem radiniekiem. Viņa bāba stāsta, ka tas būs ne agrāk kā pēc trim nedēļām. Gribēju viņu satikt jau iepriekš, bet visādas velna darīšanas!

Nikolajs paraustīja plecus.

– Tātad nav liktenis.

- Bet ko - ne liktenis ?! Tu it kā esi brīvs mākslinieks, kur tev steigties? Padzīvo, kamēr atgriezīsies.

- Nu nezinu…

– Kas tev jāzina? Izraku piecpadsmit maisus ar kartupeļiem, zivis, gaļa, sālītas sēnes... Man, diemžēl, riebjas vārīt ievārījumu. Bet izmērcētas ogas ir vesela muca. Dzīvosim. Pagaidām atpūties.

Ja sanāks laika atpūsties...

- Nedomā par to. Pagājuši tik daudz gadu, varbūt vēl mēnesi nekas nenotiks. Šeit pati daba dziedina.