Kirils PartiksAvalonaŽurnālists - neveiksminieks aizbraucis uz vientuļu taigas ciematu, lai ar tautas medicīnas līdzekļiem izārstētu augoni smadzenēs. Izrādās, ka attālajā nomalē notiek mežonīga taigas mežu izciršana, kurai aktīvi pretojas žurnālista paziņa, vietējais mežsargs.Viņi arī ticēja maģijai, t.i. zināšanām par lietu slepeno spēku...Īpaši liela bija ticība Vārda slepenajam spēkam.N. I. Komtomarovs. "Krievijas vēsture"
Современная русская и зарубежная проза18+Kirils Partiks
Avalona
1
Mežsargs gāja pa izdangāto zemes ceļu, kas apņēma sopkas pakāji. Aiz tās virsotnes steidzās paslēpties blāvais saules disks. Kreisajā pusē rēgojās krūmaina nogāze, un pa labi bija plaša, aizaugusi ieplaka, kas stiepās līdz apvārsnim, kur caur agras krēslas dūmaku varēja saskatīt citu noapaļotu, zemu un maldinoši tuvu sopku aprises. Tur, to pakājē, ezera krastā atradās ciemats. Bet mežsargs zināja, ka līdz tam vēl tāls ceļš ejams, īpaši pa šo mežizstrādes mašīnu izdangāto ceļu, kas plašā lokā aplieca ieleju.
Mežsargs palaboja izslīdējušo karabīnes siksnu, taču no tā pret vakaru smagākā kļuvusī mugursoma sāka noslīdēt uz vienu pusi un ar katru soli nepatīkami grūstīt mugurā. Nācās apstāties, nomest amunīciju un no jauna noregulēt pa dienu izslīdējušās siksnas.
Krēsloja. Kāpēc bija jāiet uz Pliko sopku? Nu, izcērt tur mežu pa labi un pa kreisi un neievēro nekādus noteikumus. Bet ko tur var izdarīt? Labi vēl ka pasūtīja vismaz pieklājīgi, sak, nebāz degunu un nenovērsies no saviem pienākumiem. Bet varētu pasūtīt pa pilnu programmu, tāpat kā pagājušajā mēnesī. Visur cērt. Puse cirtēju - bandīti. Otra puse atrodas zem viņu "jumta". Un, ja kāds ir pats par sevi, tad, skatoties uz tādu te kārtību, arī neatpaliek no bandītiem. Dažkārt mentura te uzdarbojas, aptur kādu uz ceļiem, pat arestē kokuvedējus - treilerus. Taču tad kokuvedēji turpina treilēt mežu, un to īpašnieki pat nenosvīst. Un vietējie, noslēguši līgumu par mežizstrādi, darbojas tā, it kā viņiem taiga būtu nevis mājas, bet pliki kubikmetri. No otras puses, cilvēkiem nav no kā dzīvot. Tāpēc arī strādā uz zagļu cirsmām. Bet ar ko dzīvosi, no tā mācīsies. Mežsargs reizēm jautāja ciemata ļaudīm: "Vīri, zivju un dzīvnieku sen vairs nav, kad visu izcirtīsim, no kā dzīvosim?" Vīri mīņājās: “Ko tur minēt? Šeit jau no seniem laikiem ir pagadījies zelts. Pāriesim pie tā." Neviens ne par ko nedomāja, dzīvoja kā pēdējo dienu.
Ja vēl "uaziks" nebūtu "nosprādzis". Bet nosprāga. Garāmbraucošais treileris aizveda līdz Plikajai sopkai, taču atpakaļ neviens vairs negadījās.
Mežsargs noņēma cepuri, noslaucīja sviedrus no pieres un paskatījās sānis uz sopkas virsotni, kas beidzot aizsedza sauli pavisam. no ieplakas uzpūta vakara vējiņš un atnesa sev līdzi pēdējo knišļu mākoni. Ieradušais mežsargs tikai gurdeni atgaiņājās. Kopā ar vēju atnāca veca izdeguma smaka. Šogad, paldies Dievam, ugunsgrēku nebija daudz. Bet iespējams, ka būs vēl. Izcirtēji aizdedzinās - no izsmēķiem, no ugunskuriem, no savām velna mašīnām. Kur gan dabūjuši šādas tehnoloģijas? Briesmonis rāpo pa taigu uz milzīgiem, neapaļiem riteņiem, uz visiem virzieniem tvērēji, celtņu strēles, priekšā zāģi. Rēc, krīt koki, aiz muguras paliek plika vieta. No otras puses, ko te brīnīties? Mežs dārgs. Izzaga, izpārdeva, sapirka šādus monstrus, lai zagtu vēl ērtāk un vairāk.
Taiga tagad deg katru gadu – no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Pagājušajā vasarā uguns gandrīz izplatījās pa ciematu. Bet kaimiņus uguns tā arī nosedza. Nodega vairāk nekā puse māju. Pa radio mežsargs bija dzirdējis, ka cietušajiem no visurienes plūst palīdzība. Bet patiesībā, kā mocījušies, tā cilvēki mocās. Daudzi aizbraukuši. Skaidrs, ka ciematam kajuk, vairs nepacelsies. Un ugunsgrēki ir arī tāpēc, ka, šķiet, ir satracinājies klimats. Ta visu vasaru sauss, ta lietavas gāž kā ar spaiņiem, bet pēc tām atkal sauss. Vai atkusnis ziemā, pil no jumtiem, bet, kad sals atgriežas, taigā izaug tāda sērsnas garoza, ka neviens alnis zem tās barību nedabū. pagājušā gada decembrī bija pērkona negaiss – ar pērkonu un zibeņiem. Vecenes nobijās, un zemnieki drebelējās: kas tie par trakiem brīnumiem ?! Dabā kaut kas bija aizlūzis. Un lūza dzīvē. Bet pats galvenais – pašos cilvēkos.
Mežsargs apmeklēja katru jaunu cirsmu, kas izēda taigu kā cirpējēde. Nejau tādēļ lai sludinātu tiesības, kuru viņam nebija. Vienkārši no tālās treileru rēkoņas viņam sāpēja dvēselē, un viņš, it kā ar draudīgu izaicinājumu, devās paskatīties, kur un kā vēl tiek iznīcināta viņa ierastā miera un klusuma valstība.
Tas sākās ne pārāk sen. Pirms tam, ilgus gadus viņš šeit dzīvoja, it kā paralēlā pasaulē. Kas nāca no pilsētām: meli, reformas, lai miskasti pārveidotu par atkritumu izgāztuvi, neviena ievēlēšana no nekā, cīņa ar nabadzību caur nabadzīgo likvidāciju - viss atdūrās pret taigas sienu, iestrēga tās biezokņos, lai arī paretinātos, taču līdz šim droši aizsargājošos no pasaulīgā negoda. Dzīve bija saspringta, bet dvēsele mierīga. Gandrīz godīga. Bet taču atkļuva šurp ar saviem traktoriem un japāņu treileriem, iekodās mežā, sakropļoja ar svaigiem izcirtumiem, pārtrauca gadsimtiem seno klusumu. Un neko nevar izdarīt. Kādi tur medību lauki?! Būs jālūdz pārcelšana kaut kur tālāk, lai vismaz nedaudz padzīvotu klusumā ...
Mežsargs nopūtās un gāja tālāk. Ātri krēsloja. Viņš parēķināja: pirms tumsas iestāšanās uz ciematu nepagūs. Tumsā klīst nav vēlēšanās: noguris, ceļš izdangāts un tam nav gala. Un tad vēl šis notikums...