Avalona

No kravas automašīnas izkāpa otrs pasažieris, resns pusmūža vīrietis pavisam jaunā militārā "kamuflāžā". Viņš teica vadītājam:

Parādi tak viņam tās tiesības. - Un pienāca pilnvarortajam. – Esmu firmas “Ziemeļu mežs” direktors. Akciju sabiedrība. Mēs šeit risinām mežizstrādes problēmas. Viss ir likumīgi, visi papīri ir. Parādīt?

- Vispirms, atļauju karabīnei.

- Gena, - direktors uzkliedza īsmatainajam puisim. - Kur tev  ir tā atļauja?

Bet izskatījās, ka Genam atļaujas nebija. Vai arī viņš to bija aizmirsis mājās. Puisis, sapūties, klusēdams sēdēja kabīnē. Direktors saviebās.

- Biedri vecāko leitnant. Ticiet man, ar ieročiem arī mums viss kārtībā. Mēs neesam malumednieki, mēs lietas kārtojam. Mums nevajag nekādas nepatikšanas. Plānojam šeit apmesties, apsolu, nākamreiz parādīsim atļauju karabīnei.

— Labi, — pilnvarotais piekāpīgi piekrita. - Parādīsiet vēlāk. Līdz tam laikam ierocis jāizņem. Jaunais cilvēk, izkāpiet no mašīnas. - Un, atskatījies, viņš uzsauca: - Liecinieki, pienāciet.

Rjazancevs uzminēja, ka tieši viņi ar Pavlovu tika identificēti kā liecinieki. Kā tad, visu savu dzīvi par to sapņoju!

- Zārkā es redzēju tādus lieciniekus, - noburkšķēja apcirptais Gena. Tagad caur vējstiklu kļuva redzams "Saigas" stobrs. - Tas ir tas pats āzis mežsargs, kurš sašāva mūsu riteņus.

- Tu man te nerejies! - pēkšņi uzkliedza pilnvarotais. - Ieroci šurp, un ātri. Vai arī gribi dabūt pantu?

- Nebiedējiet te mani, - iejaucās direktors. - Paši skatieties, ka nedabūjat pantu par pārsniegšanu.

— Aizveries, — ieteica pilnvarotais. – Pavisam nekaunīgi kļuvuši. Bet te jums nav Pionerska: obščaks nevalda un bratva tur ciet žaunas. Ja karabīni nenodosi...

- Bet tu atnāc un paņem, - Gena pasmīnēja un pēkšņi caur durvīm izlika "Saigas" stobru.

- Izbeidz! - direktors viņam uzkliedza. - cilvēkos...

- Nu kā zini. - Pilnvarotais lēnām izvilka no maksts "PM".

Rjazancevs pēkšņi sev blakus izdzirdēja metālisku žvarkstu. Kamēr viņš vēroja notiekošo, Pavlovam nez no kurienes rokās uzradās "eskaes". Mežsargs paraustīja armijas karabīnes aizslēgu un lēnām devās pie kravas automašīnas. Nikolajam vēderā radās pretīga sāpe.

- Tā, viss! - direktors pacēla rokas. – Iztiksim bez ekscesiem. Ar jūsu nelikumībām tiks galā prokurors.

- Tiks, tiks galā, kur šis paliks, - pilnvarotais paraustīja plecus. - Pēdējo reizi ierosinu brīvprātīgi nodot ieroci.

Direktors uzlēca uz kravas mašīnas kāpšļa un satvēra "Saigas" stobru.

- Dod šurp!

- Izbeidz! - Gena ieķērās laidnē.

- Dod šurp, ka tev saka. Pēc tam tiksim skaidrībā.

Direktors izrāva karabīni, nolēca zemē, padeva ieroci pilnvarotajam un nikni paskatījās uz mežsargu.

- Bet tu ko maisies?

- Autovadītāja apliecību šurp, - vecākais leitnants pavēlēja šoferim, kurš neizpratnē mīdījās apkārt. Tas paklausīgi iegrūda roku azotē.

Ieskatījies "tiesībās", pilnvarotais tās iebāza kabatā.

- Lūk to nu jums nav nekādu tiesību darīt, - sacīja direktors.

- Nu, man pēc jūsu mērauklas, vispār nav nekādu tiesību, - pilnvarotais noplātīja rokas. - Un ko tagad, uz dirsas jūs bučot? Atnāksiet rīt uz iecirkni, dabūsiet atpakaļ. Ja labi uzvedīsieties.

- Klausies, - sacīja direktors. -  nu ko tu gribi? Un tavs mežsargs. Vienosimies.  Ar trīssimt rubļiem pietiks?

- Jā-ā, - novilka pilnvarotais. - Kādi mēs ar tevi, Volodja, nepārstāvnieciski. Še tev visa mūsu cena. Nu kaut, vismaz trīssimt dolāru...

- Nu, tas ir nereāli, - iesāka direktors.- Bet pameklēsim pieņemamu variantu...

- Viss! - pārtrauca pilnvarotais. - Rīt gaidīšu vienpadsmitos no rīta. - Un viņš devās uz "Uaziku", nesdams aiz stobra kā nūju, atņemto "saigu" ...

Kad kravas automašīna pazuda aiz pagrieziena, Pavlovs iesmējās.

- Ņemiet vērā, kungs žurnālist. Zinātniskā izteiksmē runājot, korupcijas procesu intensīvās centrbēdzes tendences sabiedrības perifērajās zonās pārkāpj ētisko un psiholoģisko noturību un rada mentālu noraidījumu. Pilsētā parasti no trīs simtiem neatsakās. Lai arī "koka".

- Tu, Volodja, savu gudrību šeit mums neizrādi, - norūca pilnvarotais. - Tāpat zinām, ka esi izglītots cilvēks, pat ja tēlo muļķi. Bet es tev atkārtoju: esi uzmanīgs! Man viņi neizdarīs neko. Ne tāpēc, ka milicis, bet gan tāpēc, ka vietējais. Man visapkārt pilns ar radiniekiem. Visi mednieki. Aiztiks mani, var pazust taigā bez vēsts, un nekāds obščaks nepalīdzēs. Bet tu šeit esi viens pats. Tādā gadījumā formas cepure neizglābs.

"Uaziks" atkal izlēca ezera krastā. Priekšā noapaļotas sopkas nogāzē, kas karājās virs ūdens spoguļa, dzegā spiedās koka mājas. Citas nokāpa līdz pašam ūdenim, kura malu kā pagrieziena punktus iezīmēja duralumīnija motorlaivas un vietējo koka laiviņas, tradicionāli plakandibenes, bet arī jau sen pielāgotiem uzmontētiem dzinējiem.

- Atbraucām, - sacīja Pavlovs. - Pienācis laiks pusdienām. Man mājās ir cepts lasis.

6