Avalona

- Pastāstīšu vēlāk. Vispār aizgāju pie ārstiem, viņi izmeklēja. Nosūtīja uz onkoloģiju. Tāda jauka vietiņa, zini! Arī tur spīdināja cauri, es nodevu visādas analīzes, ko vien varēju, izņemot spermu! Rezultātā mēs parunājām ar profesoru - vietējo spīdekli - un viņš paziņoja spriedumu: saka, jums ir audzējs smadzenēs un, acīmredzot, jau ilgu laiku. Ja tik ilgi ir gan slikti, gan labi. Grūti pateikt, vai tas ir ļaundabīgs vai nē, bet galvaskausu urbt neiesaku. Tā kā jūs jau ilgu laiku sadzīvojat kopā ar to, labāk neaiztikt. Tas, protams, var progresēt, vai arī jūs varat novikt vēl kādus gadus divdesmit. Īsāk sakot, nelabo to, kas darbojas. Es arī nedarīju. Riju visādas tabletes. Bet drīz atkal sagrāba - ne tā kā agrāk, izturēt nevar! Udačinskā tika uzbūvēts šiks onkoloģijas centrs. Bet braukt uz turieni, saproti, nav nekāda prieka. Viņi sāks ar stariem piededzināt, indēt ar ķīmiju, galvu urbināt. Noteikti pāries visas kaites – mirušie, kā zināms, nesvīst. Un tad žurnālists man pastāstīja par to korejieti ...

- Tātad par to korejieti, - pārtrauca Pavlovs. - Viņš praktizē medicīnu faktiski nelegāli. Viņam nav ne izglītības, ne licences. Kaut kāda austrumu medicīna. Vai varbūt ne austrumu, un vispār ne medicīna. Bet cilvēki viņu slavē, jo šķiet, ka palīdz. Es nezinu, vai viņš kādam izārstējis vēzi, bet vērsās pie viņa arī ar šādu diagnozi. Zināms, ka kaut kāds procents atlabst pats no sevis. Nu, lūk, kādam kļuva labāk. Varbūt ārstēšanas dēļ, varbūt nē. Bet baumas izplatījās. Mēs noteikti viņu apciemosim.

- Dārgi ņem?

- No tevis - neko. Viņš ir mednieks, iekļuva dažādās nepatikšanās. Un es viņu pāris reizes izglābu. Tāpēc neuztraucies. Tu rīkojies pareizi, ka atbrauci.

5

"Uaziks" izrībināja cauri Industriālajam, atstājot aiz sevis piecstāvu ēkas un pusdzīvas rūpnīcas nedūmojošos skursteņus, pārskrēja pār tiltu pār šauru, no tāliem kalniem plūstošu upi, un lēca pāri zemes ceļa bedrēm, kas nomainīja asfaltu. . Ceļa malās sabiezēja un auga arvien augstāki biezokņi, līdz beidzot pārvērtās par īstu taigu.

Tad nāca neizbrienamu lauku josla neskarta bērzu meža vidū. No biežās balto stumbru mirgošanas, kuri veidoja caurspīdīgu biezokni, apžilba acis. Drīz vien automašīna izlēca bezgalīga ezera krastā, zem pusdienas saules  mirdzošā ar svina spīdumu. Gar krastu, slinka viļņa apskalota, stiepās automašīnu sliede, un Pavlovs nogriezās uz tās.

- Esi gan dziļi iekārtojies, - Rjazancevs iesmējās.

Viņi ilgi līkumoja pa kaut kādiem mazizbraucamiem ceļiem, te nolaižoties līdz ūdenim te pakāpjoties pa piekrastes kalnu nogāzēm. Aiz nākamajiem pagriezieniem ceļa malā parādījās zili-dzeltens motocikls "Ural". Turpat netālu izslējies kāds ne pirmajos jaunības gados apnēsātā miliča formā ar virsleitnanta uzplečiem, bez cepures un baltās kedās formas apavu vietā.

- Pilnvarotais atkal iestrēdzis, - sacīja Pavlovs un, palēninot ātrumu, izliecās pa logu.

- Ko, Leksejič, sauļoties?

Milicis iespēra pa motocikla riepu un pienāca klāt.

- Sveiks, Volodja. Kaut viņš sadegtu, šitas dranduļets! Pat metāllūžņos nepieņems, bet priekšniecībai par tu uzšķaudīt. Tu uz Učumu? Trose ir?

- Kas tad brauc bez troses, - Pavlovs solīdi atbildēja un atvēra durvis. - Tūlīt mēs tevi paņemsim tauvā, nelaimīgā mentura.

- Neizrunāties, pilsoni mežsarg!

Kamēr motocikls ar trosi tika piesiets pie "Uazika", bērzu meža klusumā pēkšņi atskanēja automašīnas dzinēja dūkoņa. Pēc minūtes starp stumbriem pazibēja jaudīga trīsasu kravas automašīna. Rajona pilnvarotais un mežsargs vienprātīgi atskatījās. Kravas automašīna tuvojās.

- Leksejič, - sacīja Pavlovs, ieskatīdamies tuvāk. - Tomēr tas pats auto.

- Kurš?

- Nu, atceries, tu atbrauci, kad es sašāvu džipa riepas? Viņiem bija līdzi šī pati tehnika.

- Jā?... Strēlnieks bļin... Nu mēs tūlīt pie reizes arī pārbaudīsim.

Milicis pamāja ar roku piebraucošajai kravas automašīnai. Taču šķiet, ka šoferis negribēja apstāties. Kad par to vairs nebija šaubu, rajona pilnvarotais, aizšķērsojot, izgāja uz ceļa. Kravas automašīna nokauca ar pneimatiku un laiski nobremzēja, gandrīz atduroties pret pilnvaroto ar buferi. Tas apgāja motora pārsegu un uzkāpa uz kāpšļa. Aiz vējstikla bez šofera rēgojās divi pasažieri, aizmugurē, kravas kastē bija redzami pāris strādnieku izskata zemnieku. Viņi ziņkārīgi kārstījās virs kabīnes.

- Iecirkņa pilnvarotais Šuvalovs. Uzrādiet dokumentus.

– Tak jūs neesat autoinspektors, ko es jums te uzrādīšu? — šoferis atcirta.

- Muļķi netēlo. Šeit es tev gan autoinspektors, gan milicija. Vadītāja apliecību! Brauciena mērķis?

Tad iecirkņa pilnvarotais kabīnē pamanīja vēl ko. Viņš nolēca no kāpšļa, atrāva vaļā durvis, pavēlēja:

Visiem izkāpt no mašīnas. Palūgšu, uzrādīt ieroča atļauju.

- Klausies, atšujies, - viens no pasažieriem, jauns, noskūts puisis, ierunājās.

- Puiši, jūs te jokus nedzeniet, - brīdināja pilnvarotais.

- Bet citādi ko? Arestēsi?

– Atkarībā uz jūsu uzvedības. pilnvarotais atsprādzēja pistoles maksti. Šajā brīdī Rjazanceva sirds izlaida sitienu.