Avalona

- Tapetes - velns ar viņām. Un kāds no tevis līmētājs?! Viņi man solīja ielikt spoguļskapi - lēti. Un logus vajag nomainīt. Vannas istabā viss tek. Es cerēju, ka kādu daļu piemetīsi. Bet nokuries tev tagad nauda?!

- Labi, es tomēr pārvākšos pie tevis, - gurdi sacīja Rjazancevs.

- Tu taču saproti, ka šobrīd nevar. Es tev stāstīju: mans bijušais, tāds āzis, visur bļauj, saka, dēla dēļ es viņai atstāju savu dzīvokli, lai viņa priecājas, bet ja viņa kādu ievedīs, es tiesāšos par dzīvojamās platības sadali. . Jāpagaida, līdz beidzas prasības iesniegšanas termiņš.

Rjazancevs jau pašā sākumā zināja, kā beigsies šī saruna. Un viņš arī zināja, ka nekad nepārcelsies pie Katjas - savā un viņas labā. Spoguļskapji, plastikāta logi, Brazīlijas seriāli un Zvaigžņu fabrika, kas Katju līdztekus darbam pilnībā okupēja, Rjazancevu jau pirmajā mēnesī padarītu traku. Ar Katju viņam bija brīnišķīgs sekss, pirms un pēc kura - tukšums.

- Labi, - sacīja Rjazancevs, - būvē savus skapjus. Bet es aizbraukšu.

- Labāk aizej pie ārsta. galva sāp?

- Viņa man sāp jau septiņus gadus. Un atkal nesāp. Kāds gudrs telemeistars man reiz ieteica: nelabo to, kas darbojas.

- Bet tev taču tur ir…

Viņš nenoklausījās.

- Labi. pagaidām. Atzvanīšu.

Un atslēdzās.

No gaiteņa atskanēja atslēgas čirkstēšana atslēgas caurumā. Durvis atvērās, un dzīvoklī iegāzās saimnieks, kurš bija izmitinājis Rjazancevu nelaimes stundā. Kāpēc gan neizmitināt spalvas brāli rakstnieku? Cilvēks dzīvoja viens, sieva bija no viņa aizgājusi. Jo viņš kādreiz labs žurnālists, aizķērās aiz glāzītes.

- Es domāju, ka tu esi darbā, - Rjazancevs sveicināja jaunpienācēju.

- Jā, nodevu raksteli mūsu brekhalovkā un staigāju! – Dzīvokļa saimnieks, čaukstinādams nobružātu plastmasas maisiņu, iemetās virtuvē. – Varbūt pa glāzītei?

- Nē paldies.

- Bet es atpūtīšos. Noņēmos ar to rakstu - nervi ir uz robežas ... nepārdomāsi?

Rjazancevs atvairījās. Viņš zināja, ka cilvēks neņēmās ne ar kādu rakstu. Jo rajona laikrakstā, kurā viņš it kā bija biedrs, viņa raksti nekad netika publicēti. Tikai gribēja no rīta atkal piedzerties. Nu tā ir viņa darīšana. Pieaudzis onkulis, vēlu pāraudzināt.

No virtuves pēkšņi parādījās saimnieks, izplatot svaigu dzēruma smaku un vicinot pasta aploksni.

- Gandrīz aizmirsu. Tev sūtījums!

- Nevis tev, bet jums, - Rjazancevs kūtri spēlēja līdzi.

- Bet mums viņš priekš kāda velna! - saimnieks iesmējās. Un, palūkojies uz atpakaļadresi, bija pārsteigts: - Učumas ciems Prirečenskas rajonā. Neesmu pat dzirdējis par tādu. Kā viņi tevi šeit atrada?

- Es uzrakstīju uz turieni un iedevu tavu adresi.

- A-a. kādai bābai, droši vien?

- Vecim. – Rjazancevu samulsināja kolēģa humora kvalitāte, kas kļuva arvien pamanāmāka apgriezti proporcionāli izdzertā alkohola daudzumam.

- Nu ko? Iespējams, tomēr pa lāsītei...

- Labi, pasēdēšu pie tevis, lai nebūtu garlaicīgi malkot vienam, - lika priekšā Rjazancevs, atverot aploksni. Tajā bija piezīmju grāmatiņas lapa, kurā ar zilu tinti bija uzrakstīts viens vārds: "Gaidu."

3

Koļa Rjazancevs un Volodja Pavlovs mācījās vienā Udačinskas universitātes fakultātē, kaut arī dažādos kursos. Pavlovs bija divus gadus vecāks. Viņi sveicināja viens otru alma mater gaiteņos, taču starp viņiem nebija lielas draudzības. Tajā laikā Rjazancevs jau publicējās rajona jaunatnes laikrakstā, kas vēl nebija pārslēdzies uz meliem par studentu celtniecības komandām uz izdomājumiem par seksuālajiem maniakiem un dažreiz pat publicēja iesācēju rakstnieku darbus. Stāsti un dzejoļi atnesa Rjazancevam pirmo slavu – kā viņš pats izteicās ne bez koķetēšanas, tuvējo mazdārziņu mērogā. Nikolajs iedibināja reputāciju kā jauns, daudzsološs talants.

Pavlovs deva priekšroku zinātnei. Pēdējā kursā viņš apprecējās un pēc štata vienības palika katedrā - viņam jau sen tika prognozēta aspirantūra. Kad piedzima meita, jaunajai ģimenei piešķīra kopmītnē atsevišķu istabiņu. Rjazancevs satiekoties parasti, bet tagad ar zināmām bažām "skolotājam", Pavlovam stiepa roku.

Pirms absolvēšanas apprecējās arī Nikolajs ar Larisku, citas fakultātes studenti. Pat tad viņa bija šausmīgi skaista un seksīga, un Rjazancevam šķita, ka topošajam rakstniekam un publicistam vajadzīga tieši tādai sievai - lai savu talantu ieliktu rāmītī.

Un pēc pāris gadiem Rjazancevs, kurš strādāja tajā pašā “jauniešu komandā”, saņēma šausmīgas ziņas: kāds iereibis šoferis no topošajiem kooperatoriem uz gājēju pārejas noslaucīja Volodjas Pavlova sievu un meitu. Viņi visi bija sapirkuši nobružātas "ārzemju mašīnas", bety daži "otrā NEPa" reibulī nolēma, ka likumi, tostarp satiksmes noteikumi, nav rakstīti priekš viņiem.