– Nu, tā kā mēs esam tik lepni, tad varam doties uz laukiem. Es tev nopirkšu dzīvokli. Ar savrupmājām nerēķinies, tev pietiek ar vienistabas dzīvokli netālu no centra. Nelien tikai vairs biznesā, tas nav priekš tevis! Un beidz bēguļot no ārstiem. Atradīsim arī naudu ārstēšanai, nav ko izlikties par mocekli!
- Zini, - sacīja Rjazancevs, - mēs ar tevi esam kā papuass ar eskimosu - pilnīgs savstarpējs pārpratums, kas balstīts uz sākotnējiem priekšstatiem. Man no tevis neko nevajag. Un es no sevis nevienu netēloju. Es gribu... Es tev to simts reizes esmu paskaidrojis. zini dziesmu? Neliecies zem mainīgās pasaules, lai šī pasaule locās zem tevis. Es gribu, lai tā noliecas zem manis.
- Tu ko, tik naivs - pēc dziesmām dzīvot ?!
- Vienīgais, kas no tevis tika prasīts, neiegrūzt man mugurā nazi!
Larisa saķēra galvu rokās un nošņāca:
- Ak tu velns!
Viņas ādas vestes kabatā zvanīja mobilais tālrunis. Larisa pielika pie auss sīko ierīci.
– Jā!.. Kā tas ir - aizķērās?! Galu galā muitā viss tika izlemts ... Tarakanovam zvanīji? .. Bet kāpēc tur skriet ?! Tur ir ciet, kā tankā... Ku Saška? Jūs ko, vispār neko nesaprotat? .. Nekavējoties atrodi Sašku. Es tūlīt būšu.
- Koļa, - Larisa pacietīgi sacīja, paslēpdama mobilo tālruni, - man šobrīd vairs nav laika ...
- Tev nekad nav laika.
Viņa palaida pārmetumu gar ausīm.
- Man jābrauc. Ja es kavēšos, izlidošu ātrāk nekā tu. Ja gadījumā kas notiks, tu manus parādus par dzīvokli un automašīnu neatmaksāsi. Vakarā ienākšu. Nemuļķojies. Nekad neesmu tevi krāpusi, un tu pats, manuprāt, to zini. Ar šitādu nolaišanos dibenā tu nevienam neko nepierādīsi. Mūsdienās neviens par pašsadedzināšanos uz ielas neuztraucas – tādi laiki un tādi paradumi. Ir jātiek ārā un kaut kā jāsāk no jauna. Ej pie sava redaktora, atgriezies darbā. Nesen ar viņu saskrējos banketā: viņš, zini, nožēlo, ka esi aizgajis no avīzes. Velns ar tevi, es pie tevis nebāzīšos. Meklē savu. Bet neatsakies no palīdzības.
Viņa gribēja piebilst vēl kaut ko. Bet nepiebilda. Varbūt Rjazancevam pietrūka tieši šo neizteikto vārdu.
Aiz Larisas aizvēris durvis, viņš apsēdās uz dīvāna, slimīgi berzēdams deniņus. Tad pastiepa roku pēc telefona, kas, dīvainā kārtā, vēl nebija izslēgts nemaksāšanas dēļ.
Vada otrā galā ilgu laiku nereaģēja. Pēc desmitā signāla telefonā nomurrāja sievietes balss.
- Jā-ā...
- Sveiki. - Rjazancevs mēģināja tēlot jautrību.
- Sveiki. Kur tu esi pazudis?
- Es neesmu pazudis. Tā, īslaicīgas grūtības.
- Neko jau - grūtības! Runā, ka paliki bez dzīvokļa.
Nu dzīvoklis gudram cilvēkam mūsdienās nav problēma. Šodien tāda nav, bet rīt kotedža. Pagaidām nācās padzīvot pie drauga, pieraksti telefonu... Vakar zvanīja no Sanktpēterburgas, no literatūras aģentūras. Es tev stāstīju, ka nosūtīju manuskriptu uz turieni. Tātad sola atsūtīt līgumu. Ja viņu noteikumi man būs piemēroti, apņemas mani izdot pienācīgā izdevniecībā. Es painteresējos, ar kādu naudu var rēķināties? Zini, viņu nosauktā summa ir pietiekama, lai mierīgi pabeigtu jaunu grāmatu.
Telefonā valdīja klusums. Rjazancevs saviebās grimasē, izlamādams sevi par meliem par aģentūru. Viņam no turienes neviens nebija zvanījis jau piekto mēnesi pēc rokraksta nosūtīšanas. Un, visticamāk, nekad nepiezvanīs.
- Katjuša, au!
- Esmu šeit, - teica balss klausulē. - Bet laikrakstā atgriezties nevēlies?
- Bet, es no tā neaizgāju, tu zini! Tagad esmu tikai uz līguma. Lai katru dienu izsmeltu no sevis nolādētās rindiņas. Rindiņas rindiņas,... Par tām - kapeikas. Un tā visu mūžu? Ja izdotos ar grāmatu...
- Aizmirsu, kad ir tava dzimšanas diena?
- Un kas? - Rjazancevs nosauca datumu.
- Nu, dāvanu sagatavot... Tev jau četrdesmit. Velns ar visiem šie projektiem, ar aģentūrām, izdevējiem. Ja vēlies, es parunāšu šeit mūsu kompānijā. Mums ir nepieciešams sabiedrisko attiecību darbinieks. Tevi noteikti pieņems. Un alga arī laba.
– Kāpēc tu esi tik pārliecināta, ka pieņems?
Katja neuztvēra viņa toni.
- Tevi pazīst vēl no laikraksta. Mums ir daži numuri ar taviem rakstiem... vāca un vāca...
Rjazancevs atkal iegrūda pirkstus sāpošajos deniņos.
- Katjuša, kā ar tavu atvaļinājumu?
- Iešu no nākošās nedēļas.
- Man ir draugs Prirečenskas rajonā, mežsargs. Dzīvo taigas ciematā. Nav kaut kāds bogoduls. Kopā pabeidzām universitāti, atstāja viņu strādāt katedrā. Bet tā sanāca... Tas ir skumjš stāsts, pastāstīšu citreiz. Es uzrakstīju viņam vēstuli, ka vēlos aizbraukt ciemos. Jāatpūšas no visām šīm nejēdzībām, jāapkopo domas. Bet blakus ir sopkas, taiga, ezers. Viņš vēl nav atbildējis, bet esmu pārliecināts, ka neatteiks. Braucam kopā. Tu vēl nekad dzīvē neesi redzējusi tādu skaistumu.
Katja klusēja.
- Tu esi tur bijis?
- Nesanāca.
– Bet stāsti – skaistums. Un ko es tur darīšu? Barošu odus, slaukšu govis?
- Kas vēl par govīm? Mēs taču atpūsties brauksim. Un viņam nav nekādu govju. Bet Denisu savai vecmāmiņai.
Atkal iestājās pauze.
- Man pa atvaļinājumu jāpabeidz remonts, - beidzot sacīja Katja. - Bet es to nevaru izdarīt vienu, un, ja nepieskatīt meistarus, viņi kaut ko salaidīs grīstē.
- Tak palīdzēšu tev salīmēt tās tapetes.