Avalona

Mežsargs devās tālāk un nodrebēja. Priekšā atkal atspīdēja gaisma. Uz galvas sakustējās mati, bet, savācis gribu dūrē, viņš pārvarēja bailes un devās tālāk. Gaisma priekšā bija tik tikko manāma un nemaz neizskatījās pēc dīvaina bālgana mirdzuma. Blāva dzeltenīga, te pazuda, te atkal pamirguļoja cauri brikšņiem. Drīz vien kļuva skaidrs, ka kaut kur tālumā mirgo viena vienīga elektriskā spuldzīte. Tad tuvumā izšķīlās vēl viena, tad trešā. Mežsargs paātrināja soli. Iešanu traucēja biezi, cilvēka auguma grīšļi, ar kuriem bija aizaudzis vecais ceļš. Bet, nogriežoties no mežizstrādes ceļa, mežsargs skaidri atcerējās, ka te nebija nekāda grīšļa. Tagad bija grūti tikt cauri zālei, kas bija uzradusies no nekurienes. Dīvaini. Un kas tās par gaismām tur priekšā? Tās neizskatījās pēc apturēta treilera. Vai pat ne treileru kolonnas.

Izlauzies cauri grīšļiem, mežsargs apstājās kā iemiets. Paberzēja acis. Virs galvas mirgoja pazīstamie zvaigznāji, un mēness bija sapinies skrajā spalvu mākoņu tīklā. Viss bija kā vienmēr: guļošās taigas neatvairāmais miers, klusuma čuksti, nakts maigās vēsmas. Viss bija ideālā kārtībā, un nesenā apsēstība varēja šķist sapnis... Ja priekšā nebūtu bijis ciemats.

Mežsargs ieskatījās uzmanīgāk. Pazīstamās ēku kontūras; ielas, izgaismotas ar neregulārām laternām. Cilvēki jau gulēja, māju logi bija aizzīmogoti ar tumsu. Bet kļūdas nevarēja būt. Virzījies pretējā virzienā, mežsargs nokļuva atpakaļ ciematā, no kura, kā pašam likās, attālinājās. Bet, pat virzoties pareizajā virzienā, tik īsā laikā nebija iespējams to sasniegt.

Mežsargs bija pārliecināts, ka neko nav sajaucis. Kā viņš varēja sajaukt?! Lai to izdarītu, viņam būtu jāiziet cauri neparastajam spīdumam, cauri spokaino koku saaudzei, kuras vienkārši nebija.

Sajuzdams pretīgu vājumu, viņš pakratīja galvu un devās uz tuvāko nomali.

2

Gaitenī noskanēja zvans. Rjazanceva galvā tas iedeva sāpīgu grūdienu. Rjazancevs sarauca pieri, ar pirkstiem paberzēja plikumus virs pieres un devās atvērt durvis. Viņš pagrieza atslēgu slēdzenē, pat nepajautājot, kas tur ir - dzīvoklī tāpat nebija ko laupīt.

Pie durvīm bija Larisa. Viņa, kā parasti, izskatījās labi, un tas lika Rjazancevam justies dusmīgam. Apspiestas bikses, strikta balta blūzīte zem jakas no plānas ādas bez piedurknēm. Rjazancevs izrēķināja, cik šī vienkāršība no Versače vai Kardin, vai, velns zina, no kurienes, varētu maksāt. Lariskas kosmētika bija saderīga. Viešņa aizkaitināti virpināja uz pirksta atslēgu piekariņu ar "Padžero" atslēgām.

- Drīkst ienākt?

- tik un tā jau ienāci, - nomurmināja Rjazancevs.

- Protams!

Larisa, šķērsoja pārblīvēto gaiteni ar aplupušajām tapetēm uz sienām, iegāja istabā. Pavilcinājusies starp izgulētu dīvānu, izrotātu ar stipri aizdomīgiem plankumiem, un raskladušku (citur kur sēdēt nebija), Larisa uzsēdās uz galda malas.

- Esi piesardzīga, - brīdināja Rjazancevs, - viena no kājām ir aizlauzta.

- Klausies, - Larisa ļoti mierīgi iesāka, taču aiz mierīguma bija uzmināma vārīšanās. - Man ir ļoti daudz darāmā. Man ir problēmas katru dienu. Es saprotu, ka tev ir vienalga. Tu pat neatceries par savu dēlu. Bet, kas pelna naudu, lai viņš studētu Anglijā? Vai, tavuprāt, man ir patīkami caur desmito uzzināt, ka esi bankrotējis, palicis bez dzīvokļa un klīsti pa kaut kādiem midzeņiem? Kāpēc sapinies ar šo Rinatu? Nezināji, kas viņš ir? Nevarēji pajautāt man? Nolēmi šķirties - tava stulbā darīšana. Bet vai ir obligāti jāparāda, cik ļoti tu mani nicini?

- Labi, nesāc, - nomurmināja Rjazancevs.

- Es arī nesāku. Bet cilvēki man aiz muguras sačukstas, saka: es tevi nesapratu, tik talantīgs, izdzinu no mājas, atstāju bez nekā. Vai tev tas kaifā?

Rjazancevs sadusmojās.

- Nabadzīte! Sabojāju tavu reputāciju! Un, kad tu, maita, braukāji ar džipiem ar saviem jājējiem, kad nedēļu nerādījies mājās, kad izturējies pret mani kā pret niecību, tad ar tavu reputāciju viss bija kārtībā?!

- Mani jājēji ir dzimuši un līdz šai dienai lidinās tikai tavā slimajā iztēlē, - Larisa nogurusi sacīja. – Rakstīji savu romānu – es tev traucēju? Redzi, tas ir tas krievu bizness. Lai neizlidotu cauri, jārunājas velns zin kur un ar ko. Un konjaks dažreiz jāielok, un vispār dažreiz par padauzu jāpaliek. Jāšanās ar to nav nekāda sakara. Vai tad tu pats to nezināji, kad tajā ielīdi?

- Es vienmēr nopelnīju tik daudz, cik man vajadzēja, bet tu ...

- Es vēlos nopelnīt tik daudz, cik varu. Neesmu populāra žurnāliste, pateicīgie lasītāji man nezvana. Un es nevaru rakstīt romānus. Bet nevēlos būt arī mājsaimniece pie nemierīga ģēnija!

Larisa dusmās nolamājās. Tā pēdējā laikā tas notika vienmēr, tiklīdz viņi sāka kārtot attiecības. Rjazancevam tas bija apnicis.

- Īsāk! Kāpēc tu atnāci?

- Īsāk! Savāc savas panckas un braucam prom no šī bardaka. Padzīvosi pagaidām mājās.

- Ko vēl ne!