Avalona

Mežsargs aizdomājies pastampājās uz vietas. Nospļāvās. Mums te tomēr augstākā humanitārā izglītība, bet pa muguru tik un tā tek zosāda. Nu, kaut kas gadījās ... vai nu maz kas notiek taigā, ko nevar nemaz tik viegli izskaidrot. Nesāksi taču ticēt velniem un vietējiem gariem! Nakšņot pie ugunskura bez siltām drēbēm pavēsi, bet pa mežizstrādes ceļu tik un tā stampāt un stampāt. (Un vēl nav zināms, vai aiz tuvākā krūma kāds neglūn ar uzvilktu "Saigu".)  Pa veco ziemas ceļu var aiziet vēl pirms pusnakts, un neviens tur slazdus neuzstādīs. Cik gan daudz izstaigāts pa taigu gadu gaitā! Izņemot lāci nav neviena, no kā baidīties. Bet tagad, rudens vidū, arī lācis nav bīstams.

Mežsargs uzmanīgi samīdīja savu izsmēķi un devās uz melno caurumu biezoknī.

Jo tālāk viņš gāja, jo tumšāks un klusāks kļuva. It kā cēlonis nebūtu vakars, bet kaut kas cits, kas lidinās pāri vecā ceļa dziļajām risām. Mežsargs piesardzīgi soļoja, lūkodamies sabiezējošā krēslā. Beidzot neizturēja, izņēma lukturīti. Šaurs elektriskās gaismas stars lēkāja pāri bedrēm, gar pinkainajām pameža sienām abās pusēs. Mežsargs pasmīnēja: saīsināja gan ceļu, neko neteiksi. Kas pa apkārtceļu stutēt, kas klīst pa šiem grāvjiem! Bet atgriezties par vēlu.

Mežsargam tā nebija pirmā reize, kad tumsā jāstaigā pa neizbrienamiem meža ceļiem. Viņu nebiedēja ne ēnas, ne šalkoņa aiz tuvējiem krūmiem. Bet tagad sirds kļuvusi nemierīga, kā pirms pērkona negaisa. Pār ziemas ceļu biezēja drūmums, un līdz ar to arī kāds nesaprotams nīgrums. No aizmugures uzpūta auksts vējš. Mežsargs ieklausījās. Tas bija dīvains vējš. Viņš izbužināja matus pakausī, iekļuva zem jakas, bet nepakustināja nevienu lapu, nelika šūpoties nevienam zaram. Šķita, ka šis dīvainais vējš grūž mugurā: ej tālāk...

Nekas cits neatlika. Apmēram simts metrus uz priekšu pēkšņi parādījās un uzspīdēja blāva gaisma. Tā izgāja cauri resnajiem zariem, nokrita zem kājām pienbaltās, dūmakainās svītrās. Mežsargs sastinga. Kad spožums kļuva spēcīgāks, viņš labajā pusē, ļoti tuvu, ieraudzīja kaut kādu raupju virsmu, kas aizvirzījās vertikāli uz augšu. Un, ieskatoties tuvāk, saprata, ka tas ir milzīga koka stumbrs ar daudziem apkampieniem, šķiet, ciedrs, bet tāds, kas šajās vietās jau sen bija izdeldēts. Tikai dziļi taigā daudzus kilometrus dziļāk mežsargam bija gadījies sastapt līdzīgas relikvijas.

Blāzma uzliesmoja spožāk. Kļuva skaidrs, ka pa kreisi no ceļa paceļas cita līdzīga giganta stumbrs, un tad milzīgie stumbri sarindojās viens aiz otra kā neregulāra kolonāde, un telpa starp tiem pielija un piepildījās ar bālganu mirdzumu. .

Klusumu pārtrauca dīvaina skaņa. Mežsargs pārsteigts gandrīz apsēdās. Pieredzējusī auss lika domāt, ka tas ir kaut kāda putna sauciens. Bet viņš noteikti zināja, ka tādi putni ar tik svešādām, spalgām balsīm šajās vietās nekad nebija izperēti. Augstu virs galvas laiski noplīvoja milzīgi spārni, meža giganta vainags atbildēja ar neapmierinātu murmināšanu, un nezināmais putns, ar spēcīgiem vēzieniem kuldams gaisu, pacēlās neredzamajā augstumā.

Nekas tamlīdzīgs te nevarēja būt: ne tūkstošgadīgi koki, kuru vietā pat celmi jau sen bija sapuvuši; ne putns Ruhs, kas atklīdis no arābu pasakām; ne gaisma naktī, uzspīdoša nezin no kurienes. Mežsargs atkāpās. No mirdzuma pēkšņi izlīda miglas strēles, ložņādamas tuvu zemei, tuvojās, laizīja zābakus. Mežsargam šķita, ka viņa priekšā sāk pavērties kāda līdz šim neredzama telpa, pārpludināta ar svešādu gaismu, sveša, biedējoša. Viņš pagriezās un bez vilcināšanās metās skriet.

Klūpot ceļa rievās, klupdams un krīzdams, viņš nepamanīja, kā atkal sabiezēja necaurredzamā tumsa, tālu aiz muguras nodzēšot nezināmo spožumu. Viņš skrēja un skrēja pa pamesto ceļu, sapņojot tikai par vienu: ātrāk atgriezties pie mežizstrādes ceļa. ir vienalga, cik ilgi pa to būs jāklīst; nospļauties, pat ja aiz kāda krūma slēpjas slazds. Izrādījās, ka baumas par "slikto vietu" nav radušās no pārmērīgas pašbrūvētā dzeršanas.

Mežsargs ilgi skrēja, neko nemanot apkārt. Beidzot, noguris, apstājās. Viņam apkārt bija ierastie panīkušie brikšņi, pār kuriem varēja uzminēt melnu mietu galotnes: ugunsgrēkos nodegušie koku stumbri - parastie, nevis no Berendeja valstības.

Mežsargs atvilka elpu. Cik vēl tālu līdz mežizstrādes ceļam? Divus kilometrus gar to atrodas vecs karjers, kurā iepriekš ieguva šķembas. No strādniekiem palicis vagoniņš. Tas viss izrūsējis un gandrīz sabrucis, bet vismaz kaut kāds jumts virs galvas. Tur arī pārgulēsim.