Avalona

Mežsargam ne reizi vien tika piedraudēts. Viņš uzspļāva uz draudiem, saprata, ka cilvēki izgāž emocijas. Un nav viņš tāds, lai paņemtu ar plikām rokām. Bet pēdējais gadījums no galvas neizgāja.

 Viņš, protams, pārkāpa savas tiesības. Apstādināja "džipu" un trīs asu "Ural" militāro modeli, kas parādījās ciematā: kas jūs tādi, no kurienes, kāpēc? No mašīnām izkāpa bratva. Uzreiz bija skaidrs, kādi puiši tie ir – pēc apģērba un izrunas. Galu galā iecirkņa milicis viņu brīdināja:  ar Pionerskas obščaka bratvu labāk neielaisties, uz ecešām nelekt. Bet šie izrādījās pavisam nekaunīgi. Vārds pa vārdam, un kad "džips" skrēja taisni mežsargam virsū, viņš nometa no pleca karabīni un, nevilcinoties, ietaisīja priekšējos riteņos caurumus.

Bratku vaigu kauli uzbrieda. Bet viņi acīmredzot nolēma,  ka ciemata vidū nav vērts sarīkot izrēķināšanos. Viņu priekšnieks noburkšķēja: “Tu, āzi, labāk mežā nerādies. Aiz pirmā krūma satikšu." Un lika saviem palīgiem nomainīt sašautās riepas. Mežsargs, apskatīdamies apkārt,  pāri žogiem pamanīja slaistāmies ziņkārīgo galvas. Vēroja, slēpās. Ja gadījumā kas, palīgā neviens nenāks. Tu esi pie varas, pats sabrūvēji,  pats arī izstreb. Galu galā mežsargiem, tāpat kā mentiem, medību apgabalos klanās pirmie, bet aiz muguras figa.

Bratoks tā piedraudēja, ka mežsargs saprata: nav tukši vārdi. Katram gadījumam piezvanīja uz Industriālo galveno ciematu, uz milicijas iecirkni. Bet Industriālais atrodas simts kilometru attālumā. Kamēr viņi tur iešūpojās, kamēr atsūtīja rajona pilnvaroto no kaimiņu ciema, bratva, nomainījuši riteņus, jau sen bija prom. Atnākušais pilnvarotais klīda pa ciematu, runāja ar cilvēkiem, pārmeta mežsargam viņa degsmi un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Un šķiroties, skatīdamies sānis, noņurdēja:

- Kāda velna pēc tu ar viņiem salecies? Vajag vairāk par visiem? Viņi šeit nenāca pastaigāties. "Kāpostu" taisīt. Un, ja kāds liedz viņiem pelnīt, viņi tukšu tirgu nerīko. Esi uzmanīgs, pielūko...

Kopš tā laika mežsargs tumsā centās neatrasties nomaļās vietās. Turklāt tas "džips" ne reizi vien norēgojās ciematā. Mežsargs pa apkārtceļiem noskaidroja, ka puiši apspriežas ar vietējo mežniecību, kur izcirst cirsmas. Tuvumā esošās vietas jau visas aizņemtas. Bet nekas, tādiem vieta noteikti atradīsies...

 Līdz tumsai bija atlicis pavisam neilgs laiks. Un, kā par spīti, neviena treilera. Ta skraida šurpu turpu kā mušas virs atejas, bet tagad pazuduši. Virs ceļa valdīja meža klusums, kas piepildījās ar slēptām skaņām. Tas atbalsojās ar netveramu atbalsi no sopkas nogāzes, un likās, ka zem satumstošajām debesīm līdz ar krēslu sakrājas noslēpumaini čuksti. To izstaroja vai nu aizmiegošie koku vainagi, vai arī cilvēku kņadas iztraucētie taigas gari, kam neticēja ne mežsargs, ne paši iedzīvotāji, kaut kādreiz bija tos pielūguši. Tagad vietējie iedzīvotāji vairāk pielūdza pudeli. Bet tie, kas viltīgāki un gudrāki - "kāpostu". "Koka rubļus" cilvēki iemācījās pārskaitīt "zaļajos" ne sliktāk kā atnākušie mežizsaimniekotāji.

Ceļa līkumā biezokņa sienā uz mežsargu paraudzījās melna sprauga. Vecais ziemas ceļš, kas veda caur ieplaku tieši uz ciematu. Ja nogrieztos pa to, ceļš uz pusi īsāks. Bet mežsargs nogriezties negribēja. Viņš apstājās, izņēma cigaretes, lēnām aizsmēķēja. Mitrā "Prima" sprakšķēja, uzliesmojot dzirkstelēm.

Pa veco ziemas ceļu gandrīz neviens nestaigāja un nebrauca. Tas tika iebraukts pirms aptuveni desmit gadiem, vecās medību takas vietā. Šajās vietās īpaši nebija ko medīt, izņemot zaķus un citus niekus, taka bija aizaugusi, bet mudināja uz īsāko ceļu. Mežizstrādes uzņēmums, kas tobrīd vēl nebija pilnībā sabrucis, ķērās pie lietas.

Jau pašā sākumā, kad sāka cirst stigu, vecs mednieks, kurš šeit bija piedzimis un nodzīvojis visu mūžu, piegāja pie vecākā un sāka kaut kādas neskaidras, miglainas sarunas. It kā nevajadzētu te sākt cūkoties. Kāpēc? Vecais mīņājās, skatījās uz zemi: nevajag un nevajag, un viss... Beigās vecākais no viņa izvilka: sak, vieta nav laba, tāpēc iedzīvotāji to apiet ar līkumu, un tāpēc šī taka jau sen pamesta. Tur, purvainās ieplakas vidū, notiek dīvainas lietas. Tur dažreiz notiek kas slikts. Un nevajag tur lieki bāzties, traucēt biezokni.

Vecākais šīs pasakas bija dzirdējis ne reizi vien no vietējiem iedzīvotājiem. Viņš uzsita medniekam pa plecu: būtu gājis, vectēv, sevis pēc, un nejaucis cilvēkiem galvas!

Ceļu iebrauca, izmantoja to gadus trīs un pēc tam pārtrauca braukāt. Pasakas ne pasakas, bet šoferi teica, ka šajās vietās tiešām kaut kas nav kārtībā... Kas attiecas uz pazudušo baļķvedēju treileri, tad izmeklēšana izdarīja savus secinājumus. Bet šoferiem tie bija pie lampiņas. Kopš tā laika pa ziemas ceļu tika izstaigātas tikai cilpas uz zaķiem un arī tad ne visai bieži.