Zibens zaglis

Kupidonu galvas atsprāga vaļā. Izbāzās videokameras.

Visapkārt baseinam iešķīlās starmeši, tā ka nožilba acis, un skaļrunī iedārdējās balss: — Tiešraide īpaši Olimpam pēc vienas minūtes… Piecdesmit deviņas, piecdesmit as­toņas sekundes…

—    Hēfaists! — iekliedzās Anabeta. — Kas es par muļķi! Eta ir H! Viņš ierīkojis slazdu, lai pieķertu sievu un Arēju. Tagad Olimpā visi uz mums noskatīsies kā uz galīgiem idiotiem!

Jau gandrīz bijām uzrāpušies līdz malai, kad spoguļi atvāzās kā lūkas un no tām izvirda tūkstošiem sīku, me­tālisku… ķiņķēziņu.

Anabeta iekliedzās.

Tā bija tādu kā uzvelkamu pretekļu armija: bronzas zobrati, posmainas kājas, kustīgas spīļu mutes — tas viss mums gāzās virsū kā žvadzošs, žņerkstošs vilnis.

—  Zirnekļi! — Anabeta brēca. — Vē-ē-ēēēē!

Pirmoreiz redzēju viņu tādu. Anabeta šausmās kār­pījās atpakaļ un gandrīz jau krita par upuri zirnekļveidī­gajiem robotiem, kad paspēju viņu saķert un aizvilkt at­kal uz laivu.

Tie ķēmi jau tagad gāzās miljoniem, klādamies ņu­dzošā kārtā baseina vidū, mums visapkārt. Veselais sa­prāts man teica, ka diez vai viņi ieprogrammēti mūs no­galināt, drīzāk — aplenkt, kost un nodrošināt, lai izskatāmies pēc muļķiem. Tomēr lamatas bija ierīkotas dieviem. Un mēs nebijām nekādi dievi.

Abi ar Anabetu ierāpāmies laivā. Ņēmos spert, lai atvairītu zirnekļus, kas mācās virsū. Pakliedzu, lai Ana­beta nāk palīgā, bet viņa pārakmeņojusies tikai brēca vien.

—   Trīsdesmit, divdesmit deviņas… — vēstīja skaļ­runis.

Zirnekļi sāka izspļaut metāla stīdziņas, lūkodami mūs sagūstīt. Pa vienai tās pārraut nebija grūti, taču stīdziņu bija pārāk daudz, un zirnekļi skaitā tikai vairojās. Aizspēru projām vienu, kas bija uztupis Anabetai uz kā­jas, un kustonis tikām izkampa gabalu no manas pavi­sam jaunās sērfotāju botas. Grovers lidkedās planēja virs baseina, velti pūlēdamies saraut tīklu.

Domā, es pats sev teicu. Domā!

Mīlas tuneļa mute bija apakš tīkla. To mēs varētu izmantot kā izeju, nebūtu priekšā miljoniem zirnekļu robotu…

—   Piecpadsmit, četrpadsmit, — skaļrunis skaitīja.

Man iešāvās prātā ūdens. No kurienes akvaparkā

ūdens?

Tad ieraudzīju — resnas caurules aiz spoguļiem, no kuriem izvirda zirnekļi. Un tur, virs tīkla, līdzās vienam kupidonam — stiklota kabīne, laikam taču pārraugam.

—   Grover! — noaurojos. — Mudīgi — kabīnē! Sa­meklē un ieslēdz slēdzi!

—   Bet…

—   Mudīgi! — Cerība bija vāja, bet citas izejas ne­bija. Zirnekļi jau ņudzēja ap laivas priekšgalu. Anabeta spiedza kā aptrakusi. Kaut kā taču vajadzēja izkulties.

Grovers jau tupēja stiklotajā kabīnē un blieza pa visām pogām pēc kārtas.

—  Piecas, četras…

Uzmetis man izmisušu skatienu, Grovers pacirta gaisā rokas. Ar to viņš gribēja darīt zināmu, ka visas po­gas izspaidījis, bet efekta nekāda.

Aizmiedzu acis un iedomājos viļņus, trakojošu straumi, Misisipi upi. Pavēderē savilkās pazīstamais mezgls. Pūlējos iztēloties, ka uz Denveru esmu atvilcis visu okeānu.

— Divi, viens, nullei

No caurulēm izšļācās ūdens. Rēkdams tas gāzās ba­seinā, aizskalodams visus tos zirnekļus. Kolīdz iesprādzēju Anabetu blakus sēdeklī, pāri gāzās vilnis, kas aiz­rāva līdzi zirnekļus un mūs izmērcēja līdz kaulam, tomēr laivu gluži neapgāza. Tā izkustējās no vietas, pacēlās un sagriezās līdzi ūdens virpulim.

Visapkārt sprakšķēja no īssavienojuma cietuši zir­nekļi — viens otrs pret baseina betona sienu triecās ar tādu spēku, ka uzsprāga.

Starmeši spieda acīs. Kupidonu kameras sīca — Olimps skatījās tiešraidi.

Bet es domāju tikai par to, kā novaldīt laivu. Liku tai turēties līdzi straumei, patālāk no baseina malas. Varbūt tikai iedomājos, bet tiešām šķita, ka laiva klausa. Vismaz gabalos nesašķīda. Vēlreiz apgriezāmies ap savu asi — ūdens līmenis nupat jau bija gana augsts, lai gar pakausi strīķētos metāla siets. Tad laivas priekšgals pavērsās pret tuneli, un mēs brāzāmies tumsā.

Mēs ar Anabetu turējāmies, cik spēka, un kliedzām vienā mutē — laiva šāvās līkumu līkumiem, ap stūriem četrdesmit piecu grādu leņķī, garām aizņirbēja Romeo un Džuljetas noģīmji un vēl sazin kas no Valentīndienas sērijas.

Tad tunelis beidzās — naksnīgais gaiss pluinīja ma­tus, laiva brāzās uz izeju.

Būtu viss kārtībā, mēs, nobraukuši pa zelta Mīlas vārtu rampu, droši ieplunkšķinātos nākamajā baseinā. Bet bija viena problēma. Mīlas vārti bija ciet. Pie tiem jau šūpojās divas laivas, turp aizskalotas pirms mums: viena piesmēlusies ar ūdeni, otra pārlauzta uz pusēm.

—   Atsprādzē drošības jostu! — es pakliedzu Ana­betai.

—  Tu ko — jūc prātā?

—    Vai tad gribi nosisties? — Uzvilku rokā Arēja vairogu. — Lēksim. — Mana doma bija vienkārša un traka. Kad laiva ietrieksies vārtos, mēs triecienspēku iz­mantosim kā tramplīnu, lai pārlēktu tiem pāri. Biju dzir­dējis, ka vienam otram tā izdevies izdzīvot autoavā­rijā — kad izrādies aizsviests pārdesmit metru no notikuma vietas. Ja laimēsies, iekritīsim baseinā.

Anabeta domu, pēc visa spriežot, saprata. Jo vārti nāca tuvāk, jo ciešāk viņa spieda manu roku.

—  Uzmanību, gatavību… — teicu.

—  Nē! Es teikšu!

—   Ko?