Zibens zaglis

—  Kā tad! Pataisi kādu par grēkāzi, un karš iet vaļā. Pārbaudīts paņēmiens. Man tas uzreiz bija skaidrs. Vienā ziņā saki man paldies, ka tiki pie tāda darbiņa.

—   Paldies, — es nomurmināju.

—   Ē, man sirds no dāsnajām. Vienkārši pastrādā drusku manā labā, un es palīdzēšu tev. Nokārtošu, lai jūs visi tiekat uz rietumiem.

—  Mēs paši tiksim galā.

—  Jā, kā tad. Bez naudas. Kājām. Bez kādas sajēgas, pret ko cīnīties. Izpalīdzi man, un es tev varbūt pastās­tīšu kaut ko, ko der zināt. Kaut ko par tavu mammu.

—  Par manu mammu?

Viņš nosmīnēja. — Uzreiz saspicēji ausis, ko? Tas akvaparks ir nepilnus divus kilometrus uz rietumiem, Delansijā. Redzams pa gabalu. Meklē Mīlas tunelī.

—   Kas tad jūs randiņā iztraucēja? — es painteresē­jos. — Kāds iztrūcināja?

Arējs atieza zobus, bet to viepli jau biju redzējis — lai paldies Klarisai. Izskatījās gan kaut kā samāksloti — it kā viņš būtu sanervozējies.

—   Tev laimējies, šmurguli, ka esi saticis mani, nevis kādu citu no olimpiešiem. Tie bezkaunību tik lēti vis ne­piedod. Kad būsi galā, tiksimies tepat. Neliec man vil­ties.

Tad es laikam noģību vai iekritu transā, jo, kad at­vēru acis, Arēja vairs nebija. Gandrīz gribējās domāt, ka sarunu esmu nosapņojis, tomēr Anabeta un Grovers sē­dēja ar tādiem ģīmjiem, ka bija skaidrs — nebiju vis.

—   Nav uz labu, — Grovers teica. — Arējs tevi uz­meklējis, Persij. Tas nav uz labu.

Paskatījos laukā pa logu. Arī no motocikla nebija ne vēsts.

Vai Arējs tiešām ko zināja par manu mammu vai arī tikai spēlēja ar mani spēlītes? Tagad, kad viņš bija pro­jām, arī dusmas bija pagaisušas kā nebijušas. Nopratu, ka Arējam gaužām patīk cilvēkus tracināt. To viņš spēja — kad uzkurtas kaislības, domas apmiglojas.

—   Būs kāds āķis, — teicu. — Lai tas Arējs paliek. Vienkārši dosimies tālāk.

—  Tā nevar, — Anabeta iebilda. — Paklau, Arēju es neciešu tāpat kā kurš katrs, bet nedrīkst nelikties zinis par dieviem, ja vien negribi iekulties pa īstam lielā ķezā. Zini, viņš tiešām var tevi pataisīt par susliku — bez jo­kiem.

Pablenzu uz savu sierburgeru, kas piepeši vairs ne­maz nelikās tik kārdinošs. — Kāpēc mēs esam viņam vajadzīgi?

—  Varbūt tur ir kaut kas, kur nepieciešams likt lietā smadzenes, — Anabeta ieteicās. — Spēks Arējam ir. Un viss — cita nekā. Pat spēkam dažkārt jāloka ceļi gudrī­bas priekšā.

—  Bet tas akvaparks… viņš izturējās tā, it kā gandrīz pašam būtu bail. Kas gan kara dievam būtu licis mukt?

Anabeta un Grovers raizigi saskatījās.

Anabeta ierunājās: — Diemžēl to mums laikam va­jadzēs noskaidrot.

Kad tikām līdz akvaparkam, saule jau rietēja aiz kal­niem. Spriežot pēc izkārtnes, ziedu laikos tas bija lepo­jies ar nosaukumu "Ūdenspasaule", bet daži burti bija padzisuši, tā ka nu bija lasāms: "Ūden p ule".

Lielie vārti bija aizslēgti ar priekškaramo atslēgu, augšpuse — notīta dzeloņdrātīm. Iekšā bija papilnam ūdens slidkalniņu un līkumotu cauruļu, kas stiepās līdz tukšiem baseiniem. Vējš pa asfaltu dzenāja vecas biļetes un reklāmas bukletus. Tagad, krēslas stundā, te viss iz­skatījās bēdīgi un baisi.

—   Ja Arējs randiņu sarunājis te, — es ieteicos, vēr­damies uz dzeloņstieplēm, — man gan gribētos redzēt, pēc kā izskatās viņa sirdsdāma.

—  Persij! — Anabeta mani apsauca. — Drusku vai­rāk cieņas!

—   Kā tā? Vai tad tu neteici, ka Arēju nevari ciest?

—    Tomēr viņš ir un paliek dievs. Un sirdsdāma viņam ir ļoti temperamentīga.

—   Viņas daili iesaku neapšaubīt, — piebilda Gro­vers.

—   Kas tad tā ir? Ehidna, vai?

—  Nē, Afrodīte, — Grovers novilka, teju aizmirsies. — Mīlas dieviete.

—  Vai tad viņa neizgāja pie vīra? — noprasīju. — Pie Hēfaista, ne?

—  Ko tu ar to gribi teikt? — viņš painteresējās.

—   Nū… — Piepeši bija skaidrs, ka jāpārlec pie cita temata. — Kā tad lai tiekam iekšā?

—  Maia! — Grovera kedas saplivināja spārnus.

Pārlaidies pāri sētai, viņš paguva gaisā neviļus ap­mest kūleni, tad lempīgi piezemējās viņā pusē un no­trausa putekļus no biksēm, it kā viss būtu ritējis tieši pēc plāna. — Nu? Ko stāvat?

Mums ar Anabetu vajadzēja rāpties pa vecai modei: piepacēlām un pieturējām dzeloņdrātis, lai tiekam pāri.

Kamēr bridām pa parku un skatījāmies, kas kur, ēnas stiepās garumā. Tur bija "sala, kur kož kājās", "bik­šeles pār galvu" un "vecīt, kur mans peldkostīms"?

Briesmoņu it kā nebija. Nebija dzirdams ne mazā­kais troksnītis.

Atradām suvenīru kiosku — tas stāvēja nenoslēgts. Plauktos joprojām rindojās preces: sniegpārslu bumbas, zīmuļi, pastkartes un uz pakaramajiem…

—    Drēbes! — Anabeta izsaucās. — Tīras drēbes.

—    Jā, — atteicu, — bet nevar taču tā vienkārši…

—  Skaties un mācies!

Pagrābusi veselu lēveni mantības, viņa aizšāvās uz pielaikošanas kabīni. Pēc dažām minūtēm Anabeta pa­rādījās: kājās "Ūdenspasaules" šorti un akvaparka me­moriālās sērfotāju botas, mugurā plats, sarkans "Ūdens­pasaules" krekls. Pār plecu pārsviesta "Ūdenspasaules" mugursoma, kur, noprotams, iekrauti vēl citi labumi.

—    Zini ko, johaidī, — Grovers paraustīja plecus.

Necik ilgi, mēs visi tris bijām saposušies kā nelaikā aiz­gājušā akvaparka staigājoši reklāmas plakāti.