Zibens zaglis

Meklējām rokā to Mīlas tuneli. Man uzmācās sajūta, ka viss parks aizturējis elpu. — Tātad Arējs ar Afrodīti, — es bildu, no prāta gaiņādams projām biezējošo tumsu, — salaiž, vai?

—  Persij, cik nav tenkots, — Anabeta atsaucās. — Jau trīstūkstoš gadu.

—   Un ko par to saka Afrodītes vīrs?

—   It kā tu nezinātu, — viņa sacīja. — Hēfaists. Tas kalējs. Zevs viņu vēl mazu nosvieda no Olimpa kalna, tā ka viņš palika par kropli. Līdz ar to par skaistuli viņu nenosauksi. Zelta rokas un tā, bet Afrodīte jau nebūs no tām, kas novērtē prāta spējas un talantu, vai ne?

—  Viņai patīk motociklisti.

—   Kaut kā tā.

—   Hēfaists zina?

—    Bet protams! — Anabeta atsvieda. — Vienreiz jau viņš abus pieķēra. Tas ir, burtiski noķēra — zelta tīklā — un saaicināja visus dievus, lai paskatās un izsmē­jās no sirds. Hēfaists mūžam tīko tos abus iegrūst kaunā. Tāpēc jau viņi tiekas pagalam nomaļās vietās, tādās kā…

Viņa aprāvās, skatīdamās tieši uz priekšu. — Kā šī te.

Tur bija tukšs baseins, kā radīts skrituļošanai. Savus pussimt metrus diametrā, ieapaļš kā bļoda.

Gar malu rindojās kāds ducis bronzas kupidonu iz­plestiem spārniem un paslietiem šaujamlokiem. Viņā pusē melnēja tuneļa rīkle — tur, pēc visa spriežot, no pilnā baseina savulaik plūdis projām ūdens. Uzraksts virs tuneļa vēstīja: "Mīlas aizrāviens, nepavisam ne tāds kā jūsu vecākiem!"

Grovers pielavījās pie baseina malas. — Paskat!

Baseina dibenā kvernēja sārti balta, sirsniņām klāta divvietīga laiviņa ar baldahīnu. Kreisajā sēdeklī rieta at­blāzmā vizēja Arēja vairogs — spoži pulēts bronzas ripulis.

—   Izskatās par daudz vienkārši, — teicu. — Atliek vien nokāpt lejā un savākt?

Anabeta pārvilka pirkstus pār tuvīnā kupidona pa­matni.

—  Te iegravēts grieķu burts, — viņa vēstīja. — Eta. Interesanti…

—  Grover! — es uzsaucu. — Briesmoņus saod?

Viņš ievilka gaisu nāsīs. — Nē, nekā.

—   Nekā — tā kā Vārtu arkā, kad nesaodi Ehidnu, vai tiešām nekā?

Grovers saviebās kā nabadziņš. — Es taču teicu — tas bija zem zemes!

—   Labi, piedod. — Ievilku plaušās kārtīgu malku gaisa. — Kāpšu lejā.

—   Es tev līdzi. — Necik sajūsmināts Grovers gan neizklausījās, bet, pēc visa spriežot, gribēja kompensēt to, kas notika Sentluisā.

—  Nē, — atcirtu. — Paliec tepat augšā ar visām lidkedām. Tu taču mums esi visu pilotu pilots, vai ne? Ceru, ka nāksi palīgā, ja kas noiet greizi.

Grovers izgāza krūti. — Skaidra lieta. Bet kas gan varētu nojukt?

—  Nezinu. Vienkārši ir tāda sajūta. Anabeta, ejam…

—   Tu ko, smejies? — Viņa uz mani paskatījās kā tādu, kas nupat nokritis no Mēness. Vaigi kaisa koši sar­kani.

—   Kas tad nu? — noprasīju.

—   Lai es ar tevi ietu… kur tas mīlas aizrāviens? Tur jau no kauna vai zemē jālien! Un ja nu kāds to visu redz?

—    Kas tevi redzēs? — Bet ari man nupat vaigos iesvēlās karstums. Kur meitenes, tur problēmas. — Labi, — teicu. — Iešu viens pats. — Bet, kolīdz sāku rāpties lejā, viņa ņēmās rāpties pakaļ, burkšķēdama kaut ko par pui­kām, kas mūžam visu salaižot dēlī.

Tikām līdz laiviņai. Vairogs stāvēja atsliets pret at­zveltni, turpat blakus gulēja smalka zīda šalle. Mēģināju iztēloties, kā divi dievi — Arējs un Afrodīte — tikušies šeit, caurkrituša akvaparka baseinā. Kāpēc? Tad pama­nīju kaut ko, ko no augšas nemaz nevarēja redzēt: ba­seina malu viscaur klāja spoguļi. Skaties, uz kuru pusi gribi, visur tavs atspulgs. Nūja, laikam tāpēc. Kad Arējs un Afrodīte bučojās, abi varēja noskatīties uz to, kas pa­šiem patīk vislabāk: paši uz sevi.

Paķēru šalli. Tā ievizējās sārtena, un smarža bija ne­aprakstāma — rozes vai laurkoks. Kaut kas labs. Aizsapņojies pasmaidīju un jau grasījos piespiest šalli pie vaiga, kad Anabeta, izrāvusi drānu man no rokas, ietūcīja to kabatā. — Tikai ne to! No mīlas burvības labāk turies pa gabalu.

—   Ko?

—  Nem taču ciet to vairogu, burbuļpauri, un taisā­mies, ka tiekam!

Kolīdz pieskāros vairogam, bija skaidrs, ka nu ir ķeza. Neviļus pārrāvu kaut kādu pavedienu. Likās — zir­nekļa tīmeklis, bet, kad paskatījos uz saujā ielipušo stīdziņu, redzēju, ka tā kalta no metāla, kaut gan bija tik smalka, ka gandrīz acīm nesaredzama. Slazds.

—   Pagaidi, — Anabeta ieteicās.

—   Par vēlu.

—  Uz laivas sāniem uzkrāsots vēl viens grieķu burts. Vēl viena eta. Lamatas.

Visapkārt kaut kas iežņerkstējās — iegriezās vai mil­jons zobratu, it kā baseins nupat pārtaptu milzu ma­šīnā.

Grovers ieaurojās: — Ei! Kas ir?

Kupidoni visgarām baseina malai tēmēdami pagrie­zās, gatavi šaut. Iekams paguvu ierosināt kur nekur no­bēgt, viņi izšāva, bet ne gluži mums virsū. Cits citam — pāri baseinam. Bultām lidzi un baseinam pāri aizstiepās zīdaini pavedieni, kas visur, kur piezemējās, iesakņojās zelta zvaigznītē. Tad starp pavedieniem sāka krustu šķērsu austies tādi paši, tikai smalkāki, sapīdamies tīmeklī.

—   Mums jātiek laukā, — teicu.

—  Un kā vēl, — Anabeta izmeta.

Pagrābu vairogu, un jozām, bet augšā pa slīpumu tikt bija grūtāk nekā pirmīt, kad vajadzēja šļūkt lejā.

—   Ātrāk! — Grovers iebrēcās.

Viņš pūlējās turēt vaļā tīklā izplēstu caurumu, bet tīmeklis, kolīdz aiztikts, uzreiz ņēmās tīstīt pavedienos viņa rokas.