Zibens zaglis

—  Vajadzēja tev visu izstāstīt uzreiz, — viņš noblēja. — Bet būtu tu zinājis, kas es par duraku, tu mani nebūtu ņēmis līdzi.

—   Tu biji tas satīrs, kam vajadzēja pasargāt Zeva meitu Taliju?

Viņš drūmi pamāja ar galvu.

—  Un tie divi pusdievi, Talijas draugi, kam vajadzēja tikt līdz nometnei… — Paskatījos uz Anabetu. — Tie bijāt jūs ar Lūku, vai ne?

Viņa nolika neapēsto cepumu. — Tu, Persij, pats teici — septiņgadīgs pusdievs viens necik tālu netiktu. Atēna mani vadīja pie tiem, kas var palīdzēt. Talijai bija divpadsmit. Lūkam — četrpadsmit. Abi, tāpat kā es, bija aizbēguši no mājām. Ar prieku mani paņēma ceļabied­ros. Viņi abi bija… pret briesmoņiem cīnījās kā lauvas, pat neko tādu nemācījušies. No Virdžīnijas devāmies uz ziemeļiem vienkārši tāpat un atkāvāmies no briesmo­ņiem nedēļas divas, iekams Grovers mūs uzgāja.

—  Man bija uzdots Taliju aizvadīt līdz nometnei, — Grovers šņaukādamies piebilda. — Tikai Taliju. Hīrons man strikti noteica: nepasāc neko, kas ceļu uz nometni varētu aizšķērsot. Zinājām, ka Aīds viņai ir uz pēdām, bet es taču nevarēju atstāt Anabetu un Lūku plikus un neaizsargātus! Iedomājos… iedomājos, ka spēšu drošībā aizgādāt visus trīs. Manas vainas dēļ Laipnīgās mūs pa­nāca. Es gluži vai pārakmeņojos. Pusceļā uz nometni tā pārbijos, ka nošāvu greizi. Būtu es bijis drusku veik­lāks…

—   Beidz, — ieteicās Anabeta. — Neviens tevi ne­vaino. Arī Talija tevi nevaino.

—  Viņa upurējās mūsu labā, — Grovers novaidējās.

—   Viņa mira manis dēļ. Tā atzina Šķeltnadžu vecajo pa­dome.

—    Jo tu gādāji par tiem abiem pārējiem pusdie­viem? — es noprasīju. — Tas nu nav godīgi.

—   Persijam taisnība, — Anabeta piebalsoja. — Ne­būtu tevis, Grover, arī manis te šodien nebūtu. Un Lūkas arī ne. Lai tā padome saka, ko grib.

Grovers pustumsā šņaukājās kā šņaukājies. — Man vienkārši tāds liktenis. Tizlāks satīrs nav redzēts, un tieši man iznāk darīšana ar diviem šā gadsimta pusdie­viem — Taliju un Persiju.

—    Tu neesi nekāds tizlenis, — Anabeta iekarsa.

—   Tik dūšīgu satīru mūžā neesmu redzējusi. Saki — vai zini vēl kādu, kurš būtu uzdrīkstējies doties uz Pazemi? Deru, ka Persijs tikai priecājas, ka tu esi tepat blakus.

Viņa iebelza man pa apakšstilbu.

—   Jā, jā, — atsaucos, un to pašu es būtu teicis arī nebikstīts. — Ne jau liktenis tevi, Grover, savedis kopā ar Taliju un mani. Tev sirds tik liela kā nevienam satīram! Tu esi dzimis meklētājs. Tieši tāpēc tu būsi tas, kurš uzmeklēs Pānu.

Padzirdu smagu, apmierinājuma pilnu nopūtu. Gai­dīju, ka Grovers ko teiks, bet viņa elpa iešņācās tikai smagāka un smagāka. Kad šņākoņa vērtās krācienos, es nopratu, ka viņš iemidzis.

—  Kā tas viņam izdodas? — es nobrīnījos.

—  Nezinu, — Anabeta attrauca, — bet tu viņam pa­teici labus vārdus.

—  Es jau no sirds.

Labu gabalu nobraucām klusēdami, kratīdamies uz siena maisiem. Zebra gremoja rāceni. Lauva, nolaizījis no lūpām pēdējās hamburgergaļas drupačas, cerīgi pie­vērsās man.

Anabeta čamdīja kaklarotu, it kā iegrimusi dziļos, stratēģiski nozīmīgos apsvērumos.

—  Priedes zīle, — es ieminējos. — To tu dabūji pir­majā gadā?

Viņa paskatījās pretim. Pati nemaz nebija apjautuši, ko dara.

—   Nūjā, — viņa atteica. — Ik gadu augustā vecākie izraugās, kas bijis tas svarīgākais, un uzkrāso uz gada krelles. Man tika Talijas priede, aizsvilināta grieķu trirēma, kentaurs balles tērpā… tā nu gan bija viena traka vasara!

—   Un koledžas gredzens — tas no tēva?

—  Ej tu… — viņa aprāvās. — Nūjā. Jā.

—  Ja negribi — nesaki.

—   Nē, nekas… — Viņa ievilka trīsošu elpu. — Tētis aizpagājšvasar to man atsūtīja, ielocītu vēstulē. Esot tāds kā Atēnas dots talismans. Bez viņas viņš doktoru Hārvardā nebūtu dabūjis. Garš stāsts. Lai nu kā, viņš teica, ka grib, lai tas ir pie manis. Atvainojās, ka bijis tāds mū­lāps, teica, ka mani mīlot un pēc manis ilgojoties. Gri­bēja, lai braucu mājās un dzīvoju tur.

—   Izklausās neslikti.

—  Jā, nūjā… Nelaime tāda, ka es viņam noticēju. To­gad pamēģināju braukt mājās, bet pamāte ne par matu nebija mainījusies. Negribēja savus sīkos pakļaut bries­mām, kad līdzās tāds ķēms. Briesmoņi bruka virsū. Plēsāmies. Briesmoņi atkal bruka virsū. Plēsāmies atkal. Neizvilkām ne līdz Ziemassvētku brīvlaika beigām. Sa­zinājos ar Hironu un braucu atpakaļ uz Pusdievu no­metni.

—   Tu domā vēl kādreiz mēģināt padzīvot pie tēta?

Viņa izvairījās no mana skatiena. — Lūdzu. Negribu

nodarboties ar paššaustišanos.

—   Nepadodies! — teicu. — Aizraksti viņam vai ko tādu.

—    Paldies par padomu, — Anabeta salti atcirta, — bet mans tēvs jau izvēlējies, ar ko kopā dzīvot.

Nobraucām vēl labu gabalu, nebilzdami ne vārda.

—  Tātad, ja dievi sāk karu, — es ieteicos, — būs tā­pat kā Trojas karā? Atēna pret Poseidonu?

Atslējusi galvu pret Arēja doto mugursomu, viņa aizmiedza acis. — Nezinu, kas mammai padomā. Zinu tikai to, ka cinīšos kopā ar tevi.

—   Kāpēc?

— Jo tu esi mans draugs, burbuļgalva! Vai būs vēl citi stulbi jautājumi?

Atbilde uz ko tādu man nenāca prātā. Par laimi, kas tāds izpalika. Anabeta jau šņāca.