Zibens zaglis

—   Un jums, bērni, naudiņas pietiks?

Groveram ietrīsējās apakšlūpa. Jau sabijos, ka viņš ieblēsies vai — vēl ļaunāk — sāks grauzt linoleju. Ana­beta izskatījās pēc tādas, kas no bada tūliņ ģībs.

Man galvā jau tapa viesmīlei domāts sērdieņu stāsts, kad visa ēstuve nodrebēja: pie durvīm piestāja moto­cikls, kas masas ziņā varēja mēroties ar ziloņbērnu.

Visi ēdēji pieklusa. Motocikla starmeši gailēja sar­kani. Uz benzīnbākas bija uzķēpātas liesmu mēles, un abpus sēdeklim piekniedētas vīdēja revolvera makstis — netrūka arī šaujamo. Sēdeklis bija taisīts no ādas — bet, nu, tādas kā cilvēka ādas.

Motociklists bija īsts cīkstonis. Tērpies apspīlētā, sarkanā kreklā, melnos džinsos un melnā ādas putekļu mētelī, pie sāniem piejozts mednieka duncis. Uz deguna viņam bija saulesbrilles sarkaniem stikliem, un tik ciet­sirdīgu, nežēlīgu ģīmi neatminējos redzējis — laikam jau smuks, taču ļaunīgs — tik spožs, melns ezītis un sa­zin cik cīņās sarētoti vaigi. Jocīgākais, ka man likās — esam jau tikušies.

Kad viņš ienāca ēstuvē, uzvilnīja svelmains, kaltē­jošs vējš. Visi piecēlās kā hipnotizēti, bet motociklists izklaidīgi novēcināja roku, un visi atkal apsēdās, atsāk­dami pļāpas. Viesmīle samirkšķināja acis, it kā nupat ieraksts smadzenēs būtu attīts atpakaļ: — Un jums, bērni, naudiņas pietiks?

Motociklists ierunājās: — Es samaksāšu. — Iešļūcis aizgaldā, kas viņam noteikti bija par šauru, viņš pie­spieda Anabetu pie palodzes.

Paskatījies uz apstulbušo viesmīli, viņš noprasīja: — Ko gaidi?

Viņš pacirta pretim pirkstu, un viesmīle sastinga, tad apgriezās kā pēc pavēles un soļoja uz virtuvi.

Motociklists paskatījās uz mani. Aiz sarkanajiem saulesbriļļu stikliem acis nebija saskatāmas, bet sāku no­jaust ko nelabu. Dusmas, aizkaitinājumu, rūgtumu. Sa­gribējās sist un mērcēt. Sagribējās izkauties. Ko tas džeks no sevis iedomājās?

Viņš nešpetni pasmīnēja. — Tad tu esi tas Jūrasveča puika, ko?

Varētu domāt, ka man derēja izbrīnīties vai sabīties, taču īstenībā sajūta bija tāda pati, kā sarunājoties ar pa­tēvu — Gabi. Gribējās noraut viņam galvu. — Un kas tev par to?

Anabeta brīdinoši nozibināja acis. — Persij, tas ir…

Motociklists pacirta gaisā roku.

—   Nekas, nekas, — viņš teica. — Lai pašefo. Tikai der paturēt prātā, kas te ir noteicējs. Tu, brālīt, taču zini, kas es tāds esmu?

Un tad man pielēca, kāpēc tas džeks izskatās pazīs­tams. Smlniņš bija tas pats, kas tiem tur no Pusdievu kalna nometnes piektā namiņa.

—   Tu esi Klarisas paps, — teicu. — Arējs — kara dievs.

Arējs smīnēdams norāva brilles. Redzokļu vietā dobujos gailēja tāda kā kodolreaktora kvēle. — Nūja, šmurguli. Dzirdēju — tu esot pārlauzis Klarisas šķēpu.

—  Pati uzprasījās.

—  Droši vien. Forši. Zini, lai mani bērni kaujas paši, vai ne? Kāpēc esmu te — man nāca ausis, ka esi ieradies. Nu — man ir šis tas piedāvājams.

Pienāca viesmīle ar paplāti, kas bija piekrauta ar kaudzi: sierburgeri, frl kartupeļi, sīpolu gredzeni un šo­kolādes kokteiļi.

Arējs viņai iešķieba pāris zelta drahmu.

Viesmīle tās bažīgi uzlūkoja. — Bet tās taču…

Izrāvis lielo dunci, Arējs ņēmās tīrīt nagus. — Mīlīt, kaut kas nav labi?

Viesmīle nožagojusies aizgāja ar visu zeltu.

—  Tā nevar, — es teicu Arējam. — Nedrīkst tā vien­kārši draudēt ar dunci.

Arējs iesmējās. — Tu ko — joko? Man šitā valsts pa­tīk. Pēc Spartas — labākā. Un tev, šmurguli, ieroča nav? Derētu gan. Briesmas uzglūn ik uz soļa. Šajā sakarā — piedāvājums. Gribu, lai izdari man pakalpojumu.

—   Kā gan es varētu pakalpot dievam?

—   Nostrādājot ko tādu, kam viņam pašam neatliek vaļas. Tīrais sīkums. Pamestā akvaparkā tepat pilsētā at­stāju savu vairogu. Man tur bija sarunāts… randiņš. Pusē nojuka. Aizmirsu paķert vairogu. Savāksi un atdosi man, sarunāts?

—   Kāpēc tu pats nevari aiziet tam pakaļ?

Uguns acu dobuļos iesvēlās mazliet karstāka.

—  Bet varbūt pārvērst tevi par susliku un pārbraukt pāri ar moci? Tāpēc, ka negribas. Dievs tev, Persij Džek­son, dod iespēju sevi parādīt. Izrādīsies zaķapastala? — Viņš pieliecās tuvāk. — Vai varbūt tu kaut ko vari tikai tad, ja tuvumā ir upe, kur ielēkt, lai papiņš var nākt pa­līgā?

Gribējās tam džekam iekraut, bet nojautu, ka tieši to viņš cer sagaidīt. Arēja vara manī uzkūra dusmas. Viņam patiktu, ja es mestos kauties. Tādu prieku es negribēju viņam sagādāt.

—   Tas mūs neinteresē, — teicu. — Mums jau ir viens darbs darāms.

Arēja uguns acis man lika saredzēt to, ko redzēt ne­gribējās: asinis, dūmus un kaujas laukā guļošus līķus.

—   Es, šmurguli, zinu to jūsu darbu. Kad to mantu nozaga, Zevs vispirms to meklēt sūtīja pašus labākos —

Apollonu, Atēnu, Artemīdu un, dabiski, mani. Ja pat es nespēju uzost tik jaudīgu ieroci… — Viņš aplaizīja lūpas, it kā pat doma par valdnieka šautru uzdzītu neremdinā­mas alkas. — Nu… ja es to nespēju sameklēt, tev nav ne mazāko cerību. Ar visu to esmu nospriedis uz tevi pa­ļauties. Mēs ar tavu papu esam pazīstami jau kur tas laiks. Galu galā, es biju tas, kurš viņam pateica, ka aizdo­mas krīt uz veco Līķu Indi.

—   Tu viņam pateici, ka šautru nozadzis Aīds?