Zibens zaglis

Anabeta pacēla drahmu virs galvas. — Ak, dieviete, pieņem mūsu ziedu! — Un iesvieda monētu varavīksnē. Tā pagaisa zelta vizmā.

—   Pusdievu kalns, — Anabeta noskaldīja.

Labu brīdi viss palika, kā bijis.

Tad es cauri tādai kā miglai pa gabalu ieraudzīju ze­meņu laukus un Longailendas šaurumu. Atradāmies it kā uz Lielās mājas lieveņa. Atslējies pret terases margām, tur stāvēja puisis smilškrāsas matiem, īsbiksēs un oranžā bezpiedurkņu krekliņā ar augsto apkakli. Rokā sažņau­dzis bronzas zobenu, viņš pētīgi vērās kaut kur pļavā.

—   Lūka! — es iesaucos.

Acis izbrīnā iepletis, viņš paskatījās šurp. Nudien, balta patiesība — aiz miglas aizkara viņš stāvēja tepat, vai ar roku sasniedzams, vienīgi saredzams bija tik daudz, cik ļāva varavīksnes mirga.

—   Persij! — Rētas izķēmotā seja savilkās smaidā. — Un Anabeta arī, ja? Lai slavēti dievi! Vai esat sveiki un veseli?

—  Mēs… nu… nekas, — Anabeta izstomīja. Kā aptrakusi viņa lūkoja ar plaukstām izgludināt savazāto kreklu, no sejas atglaust matu pinkas. — Mēs domājām… Hī­rons… nu…

—  Viņš aizgājis uz namiņiem. — Lūkas smaids pa­dzisa. — Mums te šādas tādas problēmas ar savējiem. Klau, tad jums viss štokos? Kā Groveram?

—  Tepat vien esmu, — Grovers atsaucās. Smidzinā­tāja sprauslu pašķiebis sāņus, viņš iekāpa Lūkas redzes­laukā. — Kas par problēmām?

Tobrīd automazgātavā iebrauca liels Lincoln Conti­nental, dārdinādams stereo hiphopu. Kad mašīna iebrauca kaimiņu boksā, basi tricinājās tik skaļi, ka vib­rācijas drebināja asfaltu zem kājām.

—  Hīronam vajadzēja… kas tas par troksni? — Lūka pacēla balsi.

—   Tūlīt! — Anabeta atkliedza, it kā sapriecājusies, ka radies iegansts aizvākties no skata. — Grover, nu!

—   Ko? — Grovers nesaprata. — Bet…

—   Atdod smidzinātāju Persijam — nu! Laižam! — viņa norīkoja.

Grovers nomurkšķēja kaut ko par meitenēm, ko sa­prast esot vēl grūtāk nekā to, ko saka Delfu orākuls, bet tad, iegrūdis man rokās smidzinātāju, laidās Anabetai līdzi.

Pagrozīju šļūteni, lai varavīksne ir vietā un Lūka joprojām saredzams.

—    Hīronam vajadzēja iejaukties kautiņā, — Lūka sauca, pārkliegdams mūzikas dunu. — Mums te, Persij, iet visai karsti. Klīst baumas, ka Zevs ar Poseidonu sanī­dušies. Joprojām nav zināms, kā un kas tas par ķēmu, kas izsaucis elles suni. Tagad nometnieki sašķēlušies. Iz­skatās pēc vēl viena Trojas kara. Afrodīte, Arējs un Apollons vairāk vai mazāk nostājušies Poseidona pusē. Atēna gatava atbalstīt Zevu.

Man pār muguru noskrēja drebuļi — padomā tik, Klarisas namiņš izrādās mana tēva pusē. Blakus boksā dzirdēju Anabetu sakliedzamies ar kaut kādu džeku, tad mūzika ar joni pieklusa.

—  Kā tad jums tur iet? — Lūka ieprasījās. — Hīrons skums, ka palaidis garām sakarus.

Izstāstīju visu kā pie bikts, arī tos sapņus. Bija tik

jauki viņu redzēt — uz tām dažām minūtēm jutos itin

kā atkal pārradies nometnē un nemaz neapjautu, cik ilgi

\parjau runājamies, bet tad iepīkstējās smidzinātāja taimeris, un es atskārtu, ka ūdens atlicis labi ja minūtei.

—  Kaut es būtu pie jums, — Lūka nopūtās. — Diem­žēl no šejienes no mums palīdzības gandrīz nekādas, bet

—   klau! Valdnieka šautru noteikti savācis Aīds. Ziemas saulgriežos viņš bija Olimpā. Biju ekskursijā, un mēs viņu redzējām.

—   Bet Hīrons saka — dievi cits cita varas rīkus sa­vām rokām aiztikt nedrīkst!

—   Tiesa gan, — Lūka sapīka. — Tomēr… Aīdām ir Tumsas bruņucepure. Kurš gan cits būtu varējis ielavī­ties troņa zālē un nozagt valdnieka šautru? Zaglim taču vajadzētu būt neredzamam!

Labu brīdi klusējām, līdz Lūkam pielēca, ko tādu viņš pateicis.

—   Ū, nu nē taču, — viņš iesaucās. — Es jau nedo­māju Anabetu! Viņu es pazīstu kopš laika gala… Viņa taču nemūžam… Nūjā, viņa man ir kā māsa!

Man iešāvās prātā, ka Anabetai tādi vārdi diez vai ietu pie sirds. Blakus boksā mūzika noklusa pavisam. Kāds vīrs šausmās iebrēcās, aizcirtās mašīnas durvis, un linkolns izbrauca laukā.

—    Labāk paskaties, kas tur bija, — Lūka ieteica.

—   Paklau, vai lidkedas tev ir kājās? Man būtu labāk ap sirdi, ja es zinātu, ka tās tev noder.

—   A… nūjā! — centos neizklausīties pēc meļa, ko nomoka vainas apziņa. — Jā, jā, noder gan!

—   Tiešām? — viņš iesmējās. — Ne spiež, ne berž,

ko?

Ūdens strūkla apsīka. Migliņa sāka gaist.

—   Nu, lai jums Denverā viss izdodas, — Lūka no­saucās, sejai zūdot no skata. — Un pasaki Groveram, lai šoreiz vairs neko nenolaiž šķērsām! Lai neviens nepaliek par priedi, kad vajag tikai…

Bet no miglas vairs nebija ne vēsts, un Lūkas veidols izčibēja. Es viens pats stāvēju slapjā, tukšā automazgātavas boksā.

Ap stūri iegriezās Anabeta un Grovers. Abi smējās, bet aprāvās, ieraudzījuši manu ģīmi. Anabetas smaids izbalēja. — Kas ir, Persij? Ko Lūka teica?

—  Neko daudz, — es samelojos, vēderā samanīdams tikpat briesmīgu tukšumu kā Lielās triādes namiņā. — Nu ko, ejam sameklēt kaut ko ēdamu!

Necik ilgi, sēdējām pie spoža, hromēta ēstuves gal­diņa. Visapkārt bija satupušas ģimenes — tiesāja burgerus, tos noskalodami ar kvasu un limonādi.

Beidzot pienāca viesmīle un skeptiski parāva uz augšu uzaci. — jā?

Es teicu: — Mēs… mmm… gribētu pusdienas.