Zibens zaglis

Kundze iekaucās, rāpuļa purns dusmās vērtās zaļganbrūns: — Nevaru ciest, kad tā saka! Stulbā Austrā­lija! To ķēmu nosaukuši manā vārdā. Par to, Persij Džek­son, mana meita tevi saplosīs gabalos!

Himēra klupa man virsū, griezdama savus lauvas zobus. Pamanījos palēkt sāņus un izvairīties no kam­piena.

Attapos blakus tai ģimenei un uzraugam — tie visi tagad kliedza vienā balsī un pūlējās atlauzt vaļā rezerves izejas durvis.

Es taču nevarēju pieļaut, lai viņi dabū ciest. Norāvu pildspalvas uzgali, ar zobenu rokā aizlēcu pie otras sie­nas un iesaucos: — Ei, tu, čivava!

Himēra apcirtās tik strauji, ka nespēju noticēt sa­vām acīm.

Iekams paguvu novēcināt zobenu, tā atpleta rīkli, izvirzdama smārdu, kāds varētu nākt no pasaulē lielākā grila, un tieši man virsū pūta uguns straumi.

Klupu pie zemes. Paklājs uzliesmoja — svelme bija tāda, ka man gandrīz nosvila uzacis.

Tur, kur tikko biju stāvējis, Vārtu arkas sienā rēgojās izdedzināts caurums, kam no malām lejup stīdza izku­sušā metāla šķieznas.

Lieliski, es nodomāju. Nupat esam sapostījuši valsts nozīmes pieminekli.

Pretstraumes bronzas asmens man rokā nupat vizēja vien, un, kolīdz Himēra pagriezās, cirtu viņai pa skaustu.

Tā bija liktenīga kļūda. Asmens atsitās pret kaklasiksnu tā, ka dzirksteles pašķīda uz visām pusēm. Cen­tos atgūt līdzsvaru, bet tik ļoti sargājos no uguns pilnās lauvas rīkles, ka pavisam piemirsu astes čūsku, kas izlo­cījusies iecirta zobus man lielā.

Kāju cauršāva ugunīga sāpe. Mēģināju iegrūst Pretstraumi Himērai rīklē, bet čūskas aste apvijās man ap potītēm un gāza nost no kājām: zobens izkrita man no rokas un pa Vārtu arkā izrauto caurumu izvēlās laukā, krizdams lejup — Misisipi upē.

Man izdevās noturēties kājās, bet bija skaidrs, ka esmu zaudējis. Biju neapbruņots. Jutu nāvīgu indi plūs­tam pa dzīslām augšup uz sirdi. Atmiņā atausa Hlrona teiktais, ka Anaklusms allaž atgriezīšoties, bet pildspal­vas kabatā nebija. Varbūt zobens aizkritis pārāk tālu. Varbūt tas atgriezās tikai tad, ja gadījās pazaudēt pild­spalvu. To es nezināju un acumirkli nedomāju, ka no­dzīvošu tik ilgi, lai ko tādu noskaidrotu.

Atmuguriski kāpos uz cauruma pusi. Himēra nāca virsū rēkdama, rīklei kūpot kā skurstenim. Čūsku kun­dze Ehidna ieirdzās: — Šaislaikos hērojus vairs necep no tādas miklas kā senāk, ko, meit?

Briesmone ieņurdējās. Tagad, kad biju gluži bezpalī­dzīgs, tā mani vairs nesteidzās piebeigt.

Paskatījos uz uzraugu un to ģimenīti. Mazais puiše­lis bija aizslēpies tētim aiz kājām. Vajadzēja viņus pasar­gāt. Bet nevarēju taču vienkārši… mirt. Pūlējos ko nebūt izgudrot, bet visa miesa man svila vienās ugunīs. Galvā griezās reibonis. Zobena man nebija. Tepat acu priekšā

—   masīvs ugunsspļāvējs briesmonis ar savu mammīti. Un biju pārbijies kā diegs.

Citas izejas nebija — nostājos uz pašas cauruma malas. Dziļi, dziļi lejā vizuļoja upe.

Ja es mirtu, vai briesmoņi aizvāktos? Vai liktu cilvē­kus mierā?

— Ja tu esi Poseidona dēls, — Ehidna iešņācās,

—   no ūdens tev nebūtu ko bīties. Lec, Persij Džekson.

Pierādi, ka ūdens tev nekaitē. Lec pakaļ savam zobenam! Pierādi, ka esi sava tēva dēls!

Jā, kā tad, es nodomāju. Kaut kur bija lasīts, ka lē­ciens ūdenī no pārdesmit metru augstuma esot tas pats, kas lēkt tur, kur lejā asfaltēta iela. No tāda augstuma es pret ūdens virsmu saplacināšos kā pankūka.

Himēras rīkle iegailējās sarkana, uzkarsdama nāka­majam pūtienam.

—  Tev trūkst ticības, — Ehidna bilda. — Tu nepaļaujies uz dieviem. Neiešu tev pārmest, zaķpastala tāds. Labāk mirsti uzreiz. Uz dieviem nav ko paļauties. Inde tev jau sirdī.

Viņai bija taisnība: nāve man jau bija zobu galā. Jutu, ka elpu velku arvien retāk. Neviens mani vairs ne­spēja glābt — pat dievi ne.

Vēl pakāpies atpakaļ, pār plecu pavēros lejup uz upi. Atsaucu prātā tēva silto smaidu, ko atminējos no bērnu dienām. Viņš mani noteikti bija redzējis. Noteikti bija ieradies mani apraudzīt, kad gulēju šūpulī.

Atcerējos virpuļojošo zaļo trijzari, kas parādījās man virs galvas tonakt, kad atkarojām karogu — kad Poseidons pasludināja, ka esmu viņa dēls.

Bet te jau nebija jūra. Misisipi upe — ASV vidiene. Jūras dieva te nebija.

—  Mirsti, neticīgais! — Ehidna nosēca, un Himēra pavēra rīkli, lai pūstu man sejā uguns stabu.

—  Tēvs, palīdzi! — es izsaucos.

Apcirtos un lēcu: drēbes liesmās, inde dzīslās. Kā akmens kritu lejup — upē.

ČETRPADSMIT KĻŪSTU PAR PLAŠI PAZĪSTAMU BĒGLI

Es labprāt jums pastāstītu par visām tām atklās­mēm, pie kādām nonācu, krizdams lejup, kā samierinā­jos ar domu, ka esmu mirstīgs, smējos nāvei sejā un tā tālāk, un tā joprojām.

Gribat zināt, kā bija īstenībā? Vienīgā doma man prātā bija šāda: āāāāāāāā!

Upe traucās pretim kā kravas automobilis. Pretvējš izsita gaisu no plaušām. Torņi, debesskrāpji un tilti šāvās garām — te bija, te nebija.

Un tad — bladākš un plunkš!

Baltu burbuļu sniegavētra. Slīgu lejup pustumsā, labi zinādams, ka savas gaitas beigšu savus trīsdesmit metrus lejāk, iestidzis dūņās, kur mani neviens un ne­kad vairs neatradīs.