Divpadsmitgadīgais Persijs Džeksons, kas tiek meklēts kā nopratināmais lietā par viņa mātes bezvēsts pazušanu pirms divām nedēļām te redzams, steigšus izkāpjot no autobusa, kur esot piesējies vairākām pensijas vecuma pasažierēm. Neilgi pēc tam, kad Džeksons pameta notikuma vietu, Ņūdžersijas austrumu ceļmalā apstājies autobuss uzsprāga. Aptaujājuši aculieciniekus, policisti nonākuši pie slēdziena, ka zēnam ceļabiedros bijuši vēl divi pusaugu vecuma līdzzinātāji. Viņa patēvs Gabe Ugliāno piedāvājis atlīdzināt skaidrā naudā tam, kurš palīdzēs notvert Persiju Džeksonu, sniedzot noderīgas ziņas.
— Nesatraucies, — Anabeta mani mierināja. — Mirstīgo policija mūs nemūžam nenotvers. — Taču diez cik pārliecinoši tas vis neizklausījās.
Atlikušo dienas daļu es pavadīju, staigājot šurpu turpu pa vagoniem (jo rāmi nosēdēt uz vietas tiešām nespēju) un blenžot laukā pa logiem.
Tā pamanīju pāri kviešu laukam ar paslietiem šaujamlokiem auļojam kentauru ģimenīti — it kā izgājušus medībās. Mazākais kentauru puika, tāds kā ponijam mugurā uzsēdies otrklasnieks, man pavēcināja pretī. Noskatīju pasažierus, kas vagonā, bet neviens cits nelikās ne zinis. Visi pieaugušie bija ieurbušies klēpjdatoru ekrānos vai žurnālos.
Citkārt, kad jau krēsloja, manīju pamežā kustam ko prāvu. Būtu zvērējis — lauva, taču Amerikā savvaļā lauvu nav, turklāt šis te augumā varēja mēroties ar Hummer džipu. Rieta gaismā kažoks mirdzēja vienā zeltā. Tad zvērs aizlēca dziļāk mežā un pagaisa.
Naudas, ko dabūjām, atdevuši saimniekiem pūdeli Gladiolu, līdz ar nagiem pietika biļetēm līdz Denverai.
Guļamvagons izrādījās par dārgu, tad nu snaudām krēslos. Sprands metās galīgi stīvs. Centos miegā neslienāties, jo Anabeta sēdēja blakus krēslā.
Grovers vienā laidā krāca, blēja un traucēja man gulēt. Vienreiz tā saknosījās, ka nokrita viltus pēda. Mēs ar Anabetu paspējām to uzstīvēt vietā, iekams kāds no pārējiem pasažieriem ko manīja.
— Nu, — Anabeta ierunājās, kad Grovera tupeli bijām pielāgojuši, kā piedien, — kam tad vajag tevi palīgā?
— Tu par ko?
— Tikko, kad biji vēl iemidzis, tu murmināji: tev es palīgā neiešu. Ko tu tādu sapņoji?
Nebija ne mazākās vēlēšanās kaut ko stāstīt. Nupat jau otro reizi man sapnī uzmācās balss no pazemes. Tomēr pats biju tik kreņķīgs, ka beigās izstāstīju visu, kā ir.
Anabeta ilgi klusēja. — Pēc Aīda neizklausās. Viņš mūždien parādās, sēdēdams melnā tronī, un nekad nesmejas.
— Viņš man pretim piedāvāja māti. Kurš cits to darītu?
— Varbūt… varbūt domāja: palīdzi man izcelties no Pazemes. Ja reiz grib karot ar olimpiešiem. Bet kāpēc viņš prasa, lai tu aizgādā šautru, ja tā viņam jau ir?
Nogrozīju galvu, domādams — kaut es to zinātu. Atcerējos, ko man teica Grovers, — ka fūrijas busā it kā sazin ko meklējušas.
Kur tas ir? Kur?
Grovers laikam samanīja, kas man prātā. Miegā nosprauslājies, viņš nobubināja kaut ko par sakņaugiem un pacirta galvu sāņus.
Anabeta piekārtoja viņa mici, lai radziņi nerēgojas laukā. — Persij, ar Aīdu vienoties nedrīkst. To taču tu saproti, ko? Viņš ir krāpnieks, cietsirdis un alkata. Un ja viņa Laipnīgās šoreiz nebija gluži tik agresīvas…
— Šoreiz? — es pārvaicāju. — Tu gribi teikt, ka ar viņām sastopies ne pirmoreiz?
Anabetas pirksti nevilšus aiztaustījās līdz kaklarotai un saķēra balto, glazēto zīli ar priedes attēlu, vienu no mācību gada nogales krellēm. — Teiksim tā — Nāves kungu man nav par ko mīlēt. Tu nedrīksti ļauties kārdinājumam slēgt kādu darījumu, lai glābtu mammu.
— Un ko tu darītu, ja runa būtu par tavu tēti?
— Atbildēt nav grūti, — viņa izmeta. — Teiktu, ka man nospļauties.
— Tu taču to nedomā nopietni?
Anabetas pelēkās acis skatījās pretim. Nupat sejā bija tā pati izteiksme, kas toreiz nometnes mežā, kad viņa pacirta zobenu pret elles suni. — Tētis, Persij, uz mani skatījies greizi kopš dienas, kad nācu pasaulē. — Nekādu bērnu viņš nemūžam nav gribējis. Kad es uzrados, viņš teica, lai Atēna mani savāc un audzina Olimpā, jo pašam esot ļoti daudz darba. Atēna sapīka. Teica, ka hērojus piedien audzināt mirstīgajiem vecākiem.
— Bet kā… nu, droši vien tu piedzimi ne jau dzemdību namā…
— Uzrados, nolikta tētim durvju priekšā zelta šūpulī, no Olimpa mani turp aizgādāja Zefīrs — vakarvējš. Varētu domāt, ka tētis ko tādu uzlūkotu par neaizmirstamu brīnumu, ne? Ka būtu tādu skatu iemūžinājis digitālās fotogrāfijās vai kaut kā tā? Bet viņš manu uzrašanos allaž piesaucis kā neredzētus kreņķus. Kad man apritēja pieci gadi, viņš apņēma sievu un Atēnu pavisam aizmirsa. Dabūja parastu, mirstīgu sievu un divus parastus, mirstīgus sīkos un centās izlikties, ka manis vispār nav.
Vēros laukā pa vagona logu. Garām slīdēja miegainas pilsētiņas ugunis. Gribēju Anabetu mierināt, taču nezināju — kā.
— Mana mamma apprecēja kaut kādu galīgo ķēmu, — es viņai teicu. — Grovers saka — tas tāpēc, ka viņa gribēja mani pasargāt, noslēpt cilvēku ģimenes smakas aizsegā. Varbūt tavs tētis arī gribēja ko tādu?