Zibens zaglis

Sapnī stāvēju melnā alā bezdibeņa malā. Visapkārt vērpās palsi miglas ķēmi un dūmakainas grīstes: kaut kā zināju — mirušo gari.

Tie ķerstījās man gar drēbēm, lūkodami vilkt atpa­kaļ, bet es pats jutu nepārvaramu vēlmi kāpties uz priekšu, pie pašas bezdibeņa malas.

Paskatījos lejup, un man sareiba galva.

Bedre bija milzum plata un tik piķa melna, ka zi­nāju — dibena tai nav. Un tomēr manīju, ka sazin kas tur cīnās augšup — gigantisks un ļaunīgs.

Hērojiņš, tumsā atbalsodamies nodārdēja balss. Tāds vārgulītis, tāds zaļknābis, bet var jau būt, ka derēs.

Balss izklausījās pēc tādas, kas nāk no aizlaikiem, — stindzinoša un drūma. Tā aptinās man apkārt kā svina plāksne.

Viņi tevi, puika, tin ap pirkstu, tā vēstīja. Salīgsim mēs abi. Es tev došu, ko gribi.

Virs bedres pacēlās vizošs tēls — mana māte brīdī, pirms sašķīda zelta putekļos. Seja saviebta sāpēs, it kā Mīnotaurs joprojām žņaugtu ciet rīkli. Acis vērās tieši man virsū, lūgdamās: Bēdz!

Gribēju kliegt, bet balss neklausīja.

No bezdibeņa augšup vilnīja dobji, salti smiekli.

Neredzams spēks rāva mani uz priekšu. Būtu ievilcis bedrē, ja neiecirstu zemē papēžus.

Palīdzi man izcelties laukā, puika! Balss jau bija uz­stājīgāka. Atnes man šautru. Satriec tos zemiskos dievus!

Mirušo gari man visapkārt čukstēja: nē! Mosties!

Mātes tēls sāka gaist. Tas, kas bedrē, neredzamos žņaugus ap mani vilka ciešākus.

Atskārtu, ka viņš nemaz negrib mani vilkt kur nekur iekšā, — drīzāk ar manu palīdzību pūlējās tikt laukā.

Nu re, viņš norūca. Būs labi.

Mosties! Miroņi sēca. Mosties!

Kāds mani purināja.

Acis man atsprāga vaļā — bija jau gaišs.

—   Nu re, — ierunājās Anabeta, — zombijs atdzīvo­jies.

Sapņa iespaidā joprojām trīcēju un drebēju. Krūtis žņaudza dzīļu briesmoņa skavas. — Cik ilgi nogulēju?

—   Tik ilgi, ka es jau esmu paspējusi pagādāt bro­kastu tiesu. — Anabeta man iegrūda paku kukurūzas načo čipsu no tantes Emmas krājumiem. — Un Grovers bijis ekspedīcijā. Re, uzgājis draugu!

Man acis miglojās.

Grovers sakrustotām kājām tupēja uz segas, klēpī aijādams kaut kādu pinkuli — netīru, nedabiski sārtu spēļmantu.

Nē. Ne jau mantiņu. Tas bija koši sārts pūdelis.

Suns man uzrēja, aizdomu pilns. Grovers izsaucās:

—  Nē taču! Tāds viņš nav!

Es sablisinājos. — Tu ko… ar to spoku sarunājies?

Pūdelis ierūcās.

—   Tas spoks, — Grovers nobrīdināja, — ir mūsu biļete uz rietumiem. Uzvedies smuki.

—  Tu proti sarunāties ar dzīvniekiem?

Grovers izlikās par kurlu. — Persij, iepazīsties ar Gladiolu. Gladiol — Persijs!

Pablenzu uz Anabetu cerībā, ka viņa tūliņ apspurgsies par tik veiksmīgu izāzēšanu, bet Anabeta rādīja nā­vīgi nopietnu ģīmi.

—    Es taču neiešu sveicināties ar rozā pūdeli! — teicu. — Liecies nu mierā.

—  Persij, — bilda Anabeta, — es ar pūdeli apsveici­nājos. Apsveicinies arī tu.

Pūdelis ieņurdējās.

Es apsveicinājos ar pūdeli.

Grovers pastāstīja, ka Gladiolu nejauši saticis mežā un abi sākuši runāties. Pūdelis, izrādās, aizbēdzis no kā­das vietējo bagātnieku ģimenītes, kas izsludinājuši $200 atlīdzību tam, kurš suni atradīs un atgādās mājās. Atgriezties Gladiolam īsti negribējās, bet viņš būtu ar mieru, ja tādējādi kā nebūt līdzētu Groveram.

—  Kā Gladiolam zināms, ka izsludināta atlīdzība? — es painteresējos.

—   Viņš taču lasa zīmes, — Grovers atteica. — Nu

gan.

—  Protams, — novilku. — Ak es, muļķis.

—   Tātad atdosim saimniekiem Gladiolu, — Ana­beta noskaldīja kā visapņēmīgākā stratēģe, — dabūsim naudu un nopirksim biļetes uz Losandželosu. Vienkār­šāk par vienkāršu.

Iedomājos par savu sapni — čukstošajiem miro­ņiem, dzīļu baismekli un mātes seju, kas vizēdama pa­gaisa zelta pīšļos. Rietumos kas tāds droši vien gaidīja.

—  Tikai ne atkal ar autobusu, — es brīdināju.

—  Nē, kur nu, — Anabeta atsaucās.

Viņa norādīja uz paleju — tur stiepās sliedes, ko vakarnakts tumsā nebiju pamanījis. — Nepilnu kilometru tālāk ir Amtrakas stacija. Ja ticam Gladiolam, vilciens uz rietumiem atiet divpadsmitos dienā.

TRĪSPADSMIT NĀVĪGAIS LĒCIENS

Divas dienas nobraucām Amtrakas vilcienā — ceļā uz rietumiem aiz loga garām slīdēja kalni, upes un dzintardzeltenas druvas.

Neviens gluži virsū nebruka, bet man kā nebija, tā nebija mierīgs prāts. Neatkāpās sajūta, ka esam ieslodzīti pārvietojamā stikla vitrīnā un tiekam novēroti gan no augšas, gan, visticamāk, arī no apakšas, un vērotāji tikai nogaida īsto bridi.

Centos izturēties neuzkrītoši, jo mans vārds un noģlmis rēgojās ne vienas vien austrumkrasta avīzes priekšlapā. Trenton Register-News bija publicējuši kāda tūrista noknipsēto bildi, kur es biju redzams kāpjam laukā no satiksmes busa. Acis man tur bija mežonīgi ieplestas. Zobens rokā izskatījās pēc izplūduša, metāliski vizoša pleķa. Tikpat labi varēja būt gan beisbola vāle, gan lauka hokeja nūja.

Zem bildes bija rakstīts: