— Mežu un lauku dievs pazuda pirms divtūkstoš gadiem, — viņš man stāstīja. — Kāds jūrasbraucējs Efesas selgā dzirdējis balsi nākam no salas: "Saki visiem, ka dižais dievs Pāns ir miris!" Cilvēki, to padzirdējuši, uzreiz noticēja. Metās izlaupīt Pāna valstību un vēl nav rimusies. Bet satīriem Pāns bijis un ir mūsu kungs un pavēlnieks. Viņš sargājis gan mūs, gan visu savvaļu, kas uz zemes. Mēs liedzāmies ticēt, ka viņš ir pagalam. Ikkatrā nākamajā paaudzē dūšīgākie satīri ziedojušies tam, lai Pānu uzmeklētu. Viņi pārmeklē pasauli, izpēta vismežonīgākos nostūrus cerībā noskaidrot, kur viņš noslēpies, un atmodināt viņu no miega.
— Un tu gribi būt meklētājs.
— Tas ir mans mūža sapnis, — viņš atsaucās. — Mans tēvs bija meklētājs. Un mans tēvocis Ferdinands… tā statuja, kas bija tur, nu…
— Ā, nūjā, man no sirds žēl.
Grovers pakratīja galvu. — Tēvocis Ferdinands zināja, ar ko viss var beigties. Tētis jau arī. Bet es tikšu galā. Es būšu pirmais meklētājs, kurš atgriezies dzīvs.
— Paga — pirmais?
Grovers izvilka no kabatas Pāna flautu. — Līdz šim neviens meklētājs nav pārradies. Visi aiziet — un pazūd bez miņas. Dzīvs neviens vairs nav redzēts.
— Neviens? Divtūkstoš gados?
— Neviens.
— Un tavs tētis? Tu pat nezini, kāds viņam liktenis?
-Nē.
— Tomēr esi gatavs doties ceļā, — es pārsteigts bildu. — Proti, tu tiešām domā, ka būsi tas, kas Pānu atradīs?
— Ko gan citu man domāt, Persij? Ar tādu domu ceļā dodas katrs meklētājs. Tas ir vienīgais, kas neļauj ieslīgt izmisumā, kad noskatāmies uz visu, ko pasaulei nodara cilvēki. Es nevaru neticēt, ka Pāns ir atmodināms!
Vēros pamales sarkanzeltainajā rietā un pūlējos apjēgt, kā Grovers spēj dzīties pēc tik tukša sapņa. Lai gan ar ko es pats biju labāks?
— Kā lai mēs iešmaucam Pazemē? — es ievaicājos. — Nu, proti, kā lai stājamies pretim dievam?
— Nezinu, — viņš godīgi atteica. — Bet tur, pie Medūzas, kamēr tu rosījies pa veikalu, Anabeta man teica…
— Ā, nūjā. Anabetai būšot plāns, kur viss salikts pa plauktiņiem.
— Persij, nevajag nevienu slānīt bez jēgas. Viņai nav gājis viegli, bet cilvēks — no labajiem. Galu galā, viņa taču man piedeva…. — Grovera balss apslāpa.
— Tu par ko? — es noprasīju. — Piedeva — ko?
Tobrīd Grovers dziļi iegrima flautas spēlē — centās
kaut ko tur nospēlēt.
— Paga, — es nerimos. — Par sargu tu sāki strādāt pirms pieciem gadiem. Anabeta nometnē ir jau piecus gadus. Ne jau viņa… nu, pirmais darbs, kur tu nošāvi greizi…
— Par to neko nezinu teikt, — Grovers izmeta, un apakšlūpa viņam tā ietrīsējās, ka bija skaidrs: nevajag prašņāt, citādi viņš apraudāsies uz līdzenas vietas. — Bet es jau tur, pie Medūzas, teicu: mēs ar Anabetu šoreiz esam vienisprātis, ka te kaut kas nav lāgā. Ir pavisam citādi, nekā izskatās.
— Jā… nu… Skaitos nozadzis zibensšautru, ko vispār savācis Aīds.
— Ne jau tā, — Grovers sacīja. — Fūr… Laipnīgās tā kā valdījās. Ņemsim Jensija skolas misis Dodsu… Kāpēc viņa gaidīja sazin cik ilgi, lai varētu tevi nomaitāt? Un autobusā viņas nebija ne tuvu tik agresīvas, kādas varētu būt.
— Manuprāt, viņas bija briesmīgi agresīvas.
Grovers nogrozīja galvu. — Brēca: kur tas ir? Kur?
— Tas par mani, ne? — es teicu.
— Varbūt… bet mums ar Anabetu radās iespaids, ka viņas grib zināt ne jau par cilvēku. Prasīja: "Kur tas ir?" It kā par priekšmetu.
— Kāda jēga?
— Zinu. Bet, ja esam mūsu uzdevumu kā pārpratuši, mūsu rīcībā ir nieka deviņas dienas, lai atrastu zibensšautru… — Viņš vērās pretim tā, it kā cerētu uz atbildi, bet man tādas nebija.
Atmiņā uzpeldēja tas, ko teica Medūza: ka dievi mani izmanto. Pārvērsties akmenī — tas bija mazākais, kas mani sagaidīja priekšdienās. — Es gribu tev teikt, kā ir, — sacīju Groveram. — Par zibensšautru man nospļauties. Uz Pazemi kopā ar tevi es piekritu doties tikai tādēļ, lai varētu no turienes izdabūt laukā manu māti.
Grovers klusiņām iepūta flautā. — Zinu, Persij. Bet droši zini, ka cita iemesla nav?
— Nejau tādēļ, lai palīdzētu tēvam. Viņam par mani nospļauties. Un man par viņu tāpat.
Grovers tupēja koka zarā un vērās pretim. — Paklau, Persij, ar Anabetu es apķērībā nevaru mēroties. Drosmē ar tevi ari ne. Bet es visu redzu un saprotu. Tev ir prieks, ka tētis ir dzīvs. Tev ir prieks, ka viņš tevi atzinis, un pa daļai tu gribi, lai viņš par tevi ir lepns. Tieši tāpēc tu aizsūtīji Medūzas galvu uz Olimpu. Gribēji, lai viņš redz, ko esi paveicis.
— Ak tā? Varbūt satīriem emocijas darbojas galigi ne tā kā cilvēkiem? Jo tu kļūdies. Man vienalga, ko viņš domā.
Grovers pierāva ceļgalus pie zoda. — Nu labi, Persij, kā nu ir, tā ir.
— Starp citu, nav jau nekā, ar ko lielīties. Knapi esam izkūlušies no Ņujorkas, un tepat vien esam iesprūduši: ne naudas, ne kādu izredžu tikt tālāk.
Grovers ieblenza melnajās debesīs, it kā apsvērdams, ko un kā. — Tad varbūt es varu dežurēt pirmais, ko? Ej pagūli.
Gribēju iebilst, bet viņš sāka klusu un mīlīgi spēlēt Mocartu, un es aizgriezos asaru pilnām acīm. Pēc pāris 12. Klavierkoncerta taktīm miegs jau bija klāt.